Atskaite. Atvadas?

- Jā, jauki gan, tas ir nekas vairāk kā vien liberāls sentiments, Ādam. Par taisnīgumu tu nerunā! Pamēģini nokļūt līdz Tenesijai jāšus uz ēzeļa un iestāstīt sarkanādainajiem, ka tie ir nekas cits kā vien pabalināti nēģeri un ka nēģeri ir nekas cits kā vien patumšināti baltie! Mans Dievs, tu zaudēsi balsi, kļūsi nabags un slēgtās pirmsvēlēšanu sapulcēs ar tavu viedokli neviens nerēķināsies! Tevi apspļaudīs, uz tevi šaus, tevi nolinčos, tevi apklusinās, piešķirot kādu medāli, un tevi nosodīs arī tie, kas stāv tālu no civilizācijas! Tevi pienaglos krustā! Ādam, tu naivais sapņotāj! Tikai līdz ar pēdējo elpas vilcienu tu sapratīsi, ka tavs mūžs ir bijis nekas vairāk kā vien piliens bezgalīgajā okeānā.

- Un tomēr – kas gan okeāns ir, ja ne daudzu pilienu kopums?

no Deivida Mičela, „Mākoņu atlants”

***

14. septembris bija brīnišķīga diena. Nē, ne laika apstākļu ziņā. Lai arī nebija ne lieli vēji, ne stiprs aukstums, ne lietus sijāšanas, debess vērās pelēka. Rudens pelēka. Šajā gadalaikā apmākusies diena ir pavisam atšķirīga no pārējiem. Mūsu platuma grādos tas ir pārmaiņu laiks, pārejas brīdis. Kad dabā vasara pārtop par ziemu, kad brīvdienas beidzas un atsākas skola, kad gājputni paceļas spārnos, lai dotos uz Nīlas krastiem. Tā arī mūs, pasaules ceļotājus, rudens kā pārcēlājs veda uz dzimtenes krastiem. Un tāpēc nedz mākoņu daudzumam, nedz gaisa temperatūrai, pat arī ne lietum, kas šaubījās – uzlīt vai ne, nebija nekādas nozīmes. Jo ir katra diena brīnišķa, kurā tu atgriezies mājas.

Rīgas torņi tālumā aiz kuģa borta – cik gan daudzi šo skatu bija noglabājuši savā sirds atmiņā, nezinādami, bet varbūt nojauzdami, ka tas būs pēdējais, ko tie no Latvijas jel kādreiz skatīs. Stāvot uz kuģa un tos vērojot sapratu, cik laimīgs tomēr esmu, ka aizbraucot man atgriezties dod Dievs. Un tādēļ divas stundas pēcāk, nokāpis no klāja, saticis ģimeni un draugus, apciemojis Zaķusalas televīzijas māju un atvadījies no uzticamā ceļabiedra Kristapa, ļāvu ceļam sevi vest uz Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu. Jo tieši šeit es meklēju klusumu, kad vajadzēja sevi noskaņot ceļam. Un tieši šeit es metos ceļos tagad, lai neizsakāmu pateicību atdotu visiem pasaulē sastaptajiem; lai aizlūgtu par tiem, kas svešumā – to acīm, gluži kā manējām, vēlreiz dzimteni skatīt.

***

226 dienas, 19 valstis, 10 000 kilometru tikai ar automašīnu stopošanu, šķērsoti visi meridiāni, zem zvaigžņotas debess pārnakšņots trīs lielāko okeānu krastos, blogā publicēti 154 ieraksti, iztērēti ap 3000 latu, uzrakstīti 100 latviešu stāsti. Tie ir tikai daži fakti, kas gan visai labi nezinātājam ieskicē, ko es un mans ceļabiedrs darījām pēdējos septiņus ar astīti mēnešus. Taču vispār neparāda to, ko nozīmē – izdzīvot savu ilgi lolotu sapni.

Ceļošana, kā to darījām mēs, bieži vien ir dialogs starp tevi un pasauli. Ikdienas rutīnas trokšņos mēs to nedzirdam tik spilgti, cik vajadzētu – darbu likstas, apkārtējie cilvēki, elektro ierīces novērš mūsu uzmanību no šīs svarīgās sarunas. Dodoties ceļā, misijā, svētceļojumā, apkārtējā kņada apklust, un cilvēks nonāk pats pie sevis. Viņš domā, ka atklāj pasauli, bet patiesībā atklāj pats sevi.

Mani vienmēr ir aizrāvis Oskara Vailda stāsts par Narcisu un ezeru, kurā tas sevi apbrīnoja. Stāsts nedaudz atšķiras no sengrieķu mītos aprakstītā – pēc skaistā puiša noslīkšanas ezera ūdeņos, ezers kļūst skumjš. Un uz jautājumu, vai tas skumst pēc Narcisa pārpasaulīgā daiļuma, ezers atbild, ka nē. Tas drūmst par to, ka aizgājušā puiša acīs vairs nevarēs apbrīnot savu dzidro krāšņumu. Dīvainais stāsts tikai apstiprina, ko biju nojautis jau ilgi pirms tam – cilvēks sevi pazīst tādu, kāds ir viņu atspulgs apkārt esošajos – draugos, paziņās, ģimenes locekļos. Tie visu laiku mūs atspoguļo – katrs mazliet citādā rakursā. Pakāpeniski, apkārt esot vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, mēs zaudējām svaigu, neredzētu atspulgu. Taču ceļojot apkārt pasaulei, gribot negribot nonāc saskarsmē ar svešiniekiem – ļaudīm, kurus redzi pirmo, un dažkārt arī pēdējo reizi. Un viņi kļūst par tiem greizajiem spoguļiem, kas atstaro atspulgu vēl nebijušā rakursā. Tā Narcisa skaistajās acīs mēs apbrīnojam savu atspulgu.

***

Vai gribat, es pastāstīšu jums noslēpumu? Es zinu, kur ir apslēptas bagātības. Jā, tik tiešām – īstas dārglietas un manta. Domājat, ka man to pateica Floridā satiktā bagātību medniece? Nē! Tie bija simts latvieši, kas pavēstīja gan par lādi, gan atslēgu, lai to dabūtu vaļā. Es jau sen biju nojautis, kur viņa apmēram ir. Biju nostāstos dzirdējis. Kādu saujiņu no zelta arī pa gabalu redzējis. Bet – nekad atvēris. Vai jūs zināt, kas tieši ir šinī lādē? Visskaistākās pērles, rubīni un smaragdi, zelts un gabaliņi dzintara. Bet ne jau laicīgo vērtību šīs dārglietas nes. Tās ir mūsu tautas bagātības – dziesmas, dejas, Dainas, sakāmvārdi, paražas, ornamenti, sentēvu gudrības. Un tās vis neguļ kaut kur jūras dibenā vai noraktas Gaujmalā. Tās ir tepat, lādē, ko sauc par latvietību. Un atslēga ir valoda, vēsturu un mīlestība pret to. Visas dzīves gudrības un mācības ir iekodētas šajos dārgumos un tās bagātu dara ik vienu, kas ciena vērtības, kuras tās sargā. Zināšanas ir vienīgā vērtslieta, kuru cilvēkam neviens nevar atņemt. Tāpēc gadsimtos krātais viedums ir nesalīdzināmi dārgāks par jebkādu naudu. Ņemsim par piemēru tautas dziesmu, ko katrs latvietis jau zina no bērna kājas – „Kur tu teci, gailīti mans?”. Tā jau no mazām dienām māca auglības un vairošanās nozīmību tautas saglabāšanā, spēlīgi iekodējot to brīnišķīgās metaforās, epitetos, metonīmijas, hiperbolās un simbolos. Un šis ir tikai maziņš stariņš no tās saules gaismas, kas pielej mūsu dvēseli un prātus, kad bagātības atrodam.

Atbraucis mājās es centos savā galvā salikt tās atziņas un patiesības, pie kurām biju nonācis pēdējā gada laikā. Pāris dienas vēlāk manās rokās gluži nejauši nonāca mūsu tautas un dzejnieku aforismu krājums. Liels bija mans pārsteigums, kad viss, ko iemācījos ceļojot, jau sen bija piedzimis – četrrindītes, citāta vai sakāmvārda formā. Tikai tagad – es pratu to saskatīt. Ieklausīties.
Gluži tā pat ir arī ar vēsturi. Fakti, notikumi un gadu skaitļi atspoguļo pagātnes gaitu, taču tās gars ir sublimējies dziesmās un dzejā, apģērba rakstos. Un tikai kopīgi skatot, atklājas lielā glezna – ar attēlu, rāmi un dvēseli.
Es ilgi prātoju, kā pāris vārdos ielikt to sajūtu, kas palikusi pēc ceļojuma. Līdz atbilde visģeniālākajā formā pati pie manis atnāca. Un labāk es nespētu pateikt:

 

To celiņu atminēju,
Ko staigāju dzīvodams:
Sīki soļi, dziļas pēdas,
Pilnas zelta, sudrabiņa.

Visbeidzot par jautājumu, kas uzdots šī stāsta virsrakstā. Teikšu pavisam īsi. Vai atvadas? Nē, tieši otrādi! Sveiki, labdien! Ir dzimusi jauna ideja, kas mūsu stāstu vedīs tuvāk latviešiem – it īpaši jauniešiem. Jo, pats sevi par tādu uzskatīdams, es tagad redzu, cik svarīgi ir pievērst uzmanību lietām, kas patiesībā veido mūs – sapņi, kaislības un saknes. Sniegotajā janvārī, pirms došanās ceļā rakstīju, ka katram no mums ir savs stāsts. Nolemjot ceļot, es neapzināti izvēlējos, ka mans stāsts krustosies ar simtiem citu cilvēku stāstiem. Un viņu – ar manējo. Tā tas turpināsies arī tālāk. Kā? Par to sīkāk uzzināsiet jau tuvākajās dienās.

***

Visvairāk no visām mani fascinē tikai viena dzīves īpašība. Doma, kas neļauj man nogurt. Ideja, kas modina no rīta, un novēl labu nakti vakarā. Kas ar šarmantu misticismu apbur katru, kurš aizdomājas. Tā ir dzīves izsmalcinātā neparedzamība. Tāpēc, lai arī uz cik jautājumiem tu spētu rast atbildes, viens vienmēr paliks neatbildēts.

– Un kāds būs tavs stāsts?

 

Paldies, un patiesā apbrīna par katru, kuru aizrāva mūsu ceļojums,

Ģirts Smelters

Share