100. stāsts. Ceļā uz mājām – Ēvalds

Zilas koka kastes. Tās ir vienas no pirmajām Ēvalda bērnības atmiņām. Kā divarpus gadus vecs bērns, viņš tikko ar ģimeni bija iebraucis Amerikā. Taisnā ceļā no kara bēgļu nometnēm Vācijā. Ostā, kāpjot lejā no kuģa, acīm pavīdēja vecās kara munīcijas lādes, kurās imigranti bija sapakojuši visu savu iedzīvi. Kaste ar Butnera uzvārdu puikam iespiedās atmiņā uz mūžu. Un tā vēl joprojām atrodas piemājas smēdē. Daudziem trimdas latviešiem šīs koka kastes bija kā simbols, kas glabāja viņu Latviju. Jo tās uz jauno dzīvi nesa tās lietas, ko nu kuram bija izdevies paņemt tēva mājas atstājot. Tās kalpoja kā atgādinājums, no kurienes tu nāc. Un kā cerība, pie kuras pieturēties – par atgriešanos. Ēvalds tic, ka viss cilvēka dzīvē, tāpat kā dabā, ir ciklisks. Viņa ceļš sākās, kad vecāki, bēgot no nāves, pameta Latviju. Un šis ceļš būs galā, kad pēc pāris vasarām ar sievu un bērniem tēva dzimtajās „Stradžu” mājās Puzes pusē Jāņu ugunskurā tiks sadedzināta Butneru zilā koka kaste. Jo viņš būs atgriezies uz palikšanu. Aplis būs noslēdzies. Gluži tāpat kā mēs šodien, apriņķojuši pasauli, arī Ēvalds ir savā ceļā – uz mājām.

P1670448

Vīra dzīve ir bijusi diezgan raiba. Kā jau bēgļu nometnēs dzimušam trimdas latviešu bērnam, Ēvaldam nebija pārtikusi bērnība. Vecāki nonāca Kalamazū, kur tēvs strādāja rūpnīcā, bet māte darīja biroja darbus. Ģimenē bija vēl divas meitas, un visi dzīvoja nelielā dzīvoklītī. Senči saviem bērniem nevarēja dot daudz, tāpēc iedeva visdārgāko – tikumu, sirdi, ticību, kā arī iemācīja izglītības svarīgo nozīmi. Jau no bērna kājas tika smagi strādāts. Darbs, prāts un neatlaidība bija vienīgās kāpnes uz augšu. Jaunais puika sāka kā morga darbinieks – pēc skolas, jo nauda bija vajadzīga. Pabeidza skolu, pārcēlās uz Čikāgu, kur studijas apvienoja ar darbu slimnīcā. Kad mīļotā latviešu meitene aizgāja no Ēvalda pie turīgāka puiša, jaunais vīrietis sakrāmēja mantas un devās uz Ņujorku – neatskatīdamies.

Absolvējis prestižo Kolumbijas universitāti, viņš turpināja kā slimnīcas direktora asistents, vēlāk kļuva par menedžeri lielā ārstniecības iekārtu pārdošanas kompānijā. Dzīve bija laba – ienesīgs darbs, dzīvoklis Ņujorkā, sieva filipīniešu skaistule, visapkārt dinamiskā un dzīvā Manhetena ar tās mākslu un kultūru, kuru Ēvalds bija iemācījies īpaši novērtēt. Piedzima dēls, taču garās darba stundas attiecības ar sievu izjauca. Taču tad liktenis piespēlēja ko negaidītu. Uz Ņujorkas štata galvaspilsētu Albāniju strādāt pārnāca viņa jaunības dienu mīlestība, iepazīta Garezerā, bijusi danču partnere Čikāgā. Toreiz nebija interneta iespējas kā mūsdienās. Bet Ilzīte satikusi Ēvaldu dziedam Ņujorkas latviešu korī. „Ja tu kādreiz mūžā zaudē pirmo iespēju, un Dievs tev dod otro – paņem!” Pēc pāris mēnešiem abi apprecējās.  „Un pārējais viss jau ir vēsture. Trīsdesmit viens gads kopā, un es joprojām esmu viņā iemīlējies,” ar dzirksteļojošām acīm stāsta Ēvalds.

P1670295

1978. gada rudenī, ar kādas ebreju sievietes, kuras vīrs tirgoja ādas, palīdzību, Ēvalds tika pie vīzas uz padomju Latviju. Oficiāli – darījumu braucienā. Taču patiesībā, lai satiktu savu vecmāmiņu, kas dzīvoja Rēzeknē. Neaprakstāmas izjūtas pārņēma, kad caur lidmašīnas logu pavērās skats uz Kolkas ragu. Kaut kur tur atradās arī tēva dzimtās mājas. Padomju Latvija, viesnīca Rīga, aiz loga Brīvības piemineklis, istabiņās noklausīšanās ierīces, bezmiega nakts, ārā līst lietus, kāds vīrs klīst pa Vecrīgas ielām, viens – bet kas to patiesībā zina. Trimdinieks atpakaļ Latvijā, atpakaļ mājās. Nākamajā dienā saticis radinieku ar lūgumu – palīdzēt nokļūt līdz vecmammai. Norunājuši tikšanos. Dienas gājušas apskatot „Intūrista” Latviju. Vienā no pēdējām dienām Ēvalds devies uz krogu dzert. Taču izgājis ārā pa sētas durvīm un skrējis, ko kājas nes. Pie vilciena stacijas radinieks iedevis sieviešu mēteli un lakatu, un ar viņa žiguli devušies ceļā uz Rēzekni. Cena – dolāri un risks tikt izraidītam no PSRS uz mūžu. „Uz divām stundām satiku vecmāmiņu. Nofotografējāmies, noraudājāmies. Astoņdesmit trīs gadus veca. Aizgāja pēc sešām nedēļām,” atceras vīrs. Atpakaļceļā Jēkabpilī pietrūka degvielas. Talonu nebija, dolāri nozīmētu nepatikšanas. Tomēr radiņš kaut kā izlūdzās uzpildes stacijas darbiniekam. Izkāpis pie operas, ar pusizdzertu šņabja pudeli Ēvalds streipuļodams devās atpakaļ uz viesnīcu. Šoreiz palaimējās.

Ēvalds ar mammu Kalamazū

Ēvalds ar mammu Kalamazū

Vēlāk braucieni uz Latviju kļuva biežāki. Amerikā tika uzsākts privātais bizness, darbi gāja no rokas. Abi ar Ilzīti iegādājās māju netālu no Albānijas ar vairāk kā četrdesmit istabām. Ģimeni papildināja divi puikas, vēlāk meitiņa. Ar Latviju nu vairs saistīja ne tikai atmiņas, bet arī uzņēmējdarbība. Butneru ģimene daudz atbalstīja latviešu sportistus, palīdzot finansiāli, organizatoriski, nokārtojot kādu formalitāti vai vienkārši dodot naktsmājas. „Tēvs mani iemācīja – sirds ir kurzemnieka gods. Manas mājas durvis katram latvietim ir vaļā. Vēl joprojām, arī par spīti sliktajam.” Ēvaldam bija iespēja būt klāt arī valsts neatkarības atgūšanas pirmsākumos. Labi iepazīta tā laika politiskā un biznesa elite, kā arī aizkulišu cīņas un virtuve. „Esmu viens no Amerikas tirdzniecības palātas Latvijā dibinātājiem. Palīdzēju latviešu uzņēmējiem ar rietumu pieredzi un kontaktiem. Viesturam Koziolam iedevu simts dolārus lidmašīnas biļetei,” smejoties atceras Ēvalds. Darījumi vedās, un ģimene jau domāja par pārcelšanos uz Latviju.

Taču tad notika traģēdija. Lai iemācītu latviešu valodu, tika algota labi atmaksāta auklīte no Latvijas. Tikai vēlāk, kad jaunākajam puikam Kristapam atklāja lēkmes, izrādījās, ka auklīte bija mazajam situsi pa galvu. Skolas vietā puikam draudēja ievietošana speciālā iestādē. Vienīgā legālā izeja bija skološana mājās. Ēvalds pārdeva visas biznesa daļas, atteicās no pārvākšanās uz Latviju, lai mājskolotu dēlu. „Tikai ģimenei ir galvenā vērtība,” viņš uzskata. Pirmie gadi bija ļoti grūti, no zālēm puika pieņēmās svarā, attīstība bija lēna. „Tad ārsts atklāja, ka problēma varētu būt smadzeņu valodu centrā. Lai dēls varētu pilnvērtīgi attīstīties, mēs pārtraucām lietot latviešu valodu mūsu mājās,” ar sāpēm atceras tēvs. Pūles atmaksājās, un ap sesto klasi Kristapa kognitīvās spējas sāka uzplaukt. Viņam attīstījās spēcīga vizuālā atmiņa un aritmētiskās dotības. Puika varēja doties uz skolu, un, neskatoties uz nežēlīgo pusaudžu apcelšanu, pabeidza ar lieliskām sekmēm, turklāt, iesaistījās drāmas nodarbībās. Tieši teātris spēlēja lielu lomu jaunieša sociālo spēju izkopšanā. Evalds ar lepnumu stāsta, ka talants tēlotājmākslā jaunākajam dēlam pavisam noteikti ir no tēva.

P1670296

Tagad Ēvalds bauda pensiju, ik gadu valsts proklamēšanas gada dienā brauc nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, ir aktīvs korporācijas „Ventonia” biedrs, kā jau inteliģents ar labu  gaumi  – bauda mākslu, it īpaši personīgo  Augusta Annuss gleznu kolekciju. Vecākajam dēlam jau ir sava ģimene ar bērniem, vidējais pabeidzis prestižu militāro akadēmiju Amerikā, izkarojis karu Irākā, tagad dien ASV. Jaunākais – Kristaps – ir absolvējis augstskolu un tikko kā devies svētceļojumā uz Santiago de Kompostella baznīcu Spānijā, meita, pēc viena gada mācībām pamatskolā Latvijā, ir atgriezusies tur vēlreiz – lai Latvijas Universitāte studētu medicīnu. Un labprāt paliktu uz dzīvi. Kā saka pats Ēvalds, biznesa plāns esot sagaidīt sievu Ilzīti, izcilu dakteri, beidzam darba gaitas pēc pāris gadiem, lai pārdotu Amerikas īpašumu un iegādātos jauku dzīvokli Rīgā, kā arī atjaunotu tēva mājas Puzes pagastā. Jo „Stradžu” saimniekam ir jābūt savā zemē. Viņš ir ceļā – atpakaļ uz mājām. Bet tikmēr spēkā ir vīru noruna – nākamreiz pie alus glāzes apsēsties Rīgā. Un šoreiz – jau kā seniem draugiem.

P1670174

Share