Pēdējais ceļa stāsts

Ir tik dīvaini – jau tūlīt simtais stāsts. Liekas vēl vakar satraukuma pilns ar uz grīdas izmētātām potenciāli līdzi ņemamajām mantām centos izdomāt, ko bāzt mugurenē, bet ko – atstāt mājās. Liekas vēl šorīt pamodos no tā, ka saule sāka pārāk stipri sildīt seju pēc vējainās nakts uz glābēju mājiņas balkona dēļiem, guļot zem zvaigžņotas debess. Septiņos ar gandrīz pusi mēnešos esmu piedzīvojis, redzējis, izjutis vairāk kā visas līdzšinējās dzīves laikā. Rīt jau uz mājām, parīt – kuģis ienāk mīļajā Rīgā. Melotu, ja teiktu, ka nākot tuvāk dienai, kad Stokholmas osta ar kuģi jāatstāj, lai dotos uz Rīgu, sirds neiezvana nelielu, bet patīkamu satraukumu. Bet vēl ceļš nav galā. Tas tikko ir sācies.

Pēc saulrieta pār Ņujorku sēdāmies lidmašīnā uz Skandināviju. Atpakaļ Eiropā, kas pēc aizvadītā ceļa šķiet tik maza uz tuva. Nolaižoties Stokholmas starptautiskajā lidostā ir sajūta, ka Rīgu varētu jau ar roku aizsniegt. Taču vēl ne. Ielidošanas diena sakrīt ar ceļabiedra dzimšanas dienu, tomēr pie cerētā šampanieša un ikriem, vai vismaz lidojuma pirmajā klasē netiekam. No lidostas gan ir gabaliņš līdz pilsētas centram, kuru nolemjam mērot nekā savādāk, kā vien ar īkšķi. Amerikā visiem stāstījām, cik viegli to ir darīt Eiropā. Ironiski, bet to pašu eiropiešiem vēlāk dabūjām stāstīt par Ameriku. Tomēr palaimējās, un kāds imigrants no Ganas mūs aizveda līdz tuvākajai vilciena stacijai, kur viņa rumāņu draugs iemācīja apiet dzelzceļa biļešu sistēmu. Vienmēr noderīga pieredze.

P1670574

Stokholmā vairākas stundas meklējām naktsmājas, tomēr nesekmīgi. Kad jau bijām iekārtojušies uz palikšanu stacijas uzgaidāmajā telpā, kā Ziemassvētku brīnums nāca ziņa no Alises – latviešu jaunietes, kas šeit dzīvo tikai divus gadus un kas uz Zviedriju pārvākusies kopā ar savu sporta zirgu. Drosmīgā meitene divus nepazīstamus ceļotājus izglāba īsi pirms pusnakts, nākamajā rītā iepazīstinot mūs gan ar savu skaisto ķēvi, gan puisi Nilu. Plāns bija stopot uz Norvēģiju – vispirms ciemos pie Kristapa tēta, pēc tam uz Oslo. Nakti pārlaidām kādas lidmašīnā no Amerikas satikts ķīniešu studentes augstskolas kopmītnēs uz grīdas, lai jau nākamajā rītā dotos uz ostu. Bijām sarēķinājuši, ka vislielākās iespējas tikt uz troļļu zemi ar īkšķi būs ķerot no Rīgas prāmja nost braucošās automašīnas. Nebijām kļūdījušies, un jau pēc pāris pacietīgām minūtēm sēdējām pirmā nostopotā latvieša automašīnā un traucāmies uz Norvēģiju.

P1670594aa

Laiks tur paskrēja nemanot. Vispirms izbaudījām lauku dzīvi pie Kristapa tēva, rakstot stāstus, vēžojot, nedaudz pasportojot un fanojot par Latvijas basketbolistiem. Lai tiktu uz Oslo, vajadzēja atkal balsot mašīnas. Nekad neesam bijuši veiksmīgi uz īsajiem gabaliem, un arī šoreiz sešdesmit kilometri līdz galvaspilsētai vilkās gliemeža ātrumā. Beigās tomēr paveicās, un atkal mums palīdzēja imigranti. Divi kurdu puiši no Irākas, ar BMW markas auto mūs aizvizināja līdz pat Valdim – draugam no Latvijas, kurš Oslo dzīvo vien pāris mēnešus. Lieliska nedēļas nogale galvaspilsētas sirdī, sports un līdzi jušana valstsvienībai, kas nebeidz rādīt brīnumainu spēli. Cerams, ka tiksim uz pasaules čempionātu, un, kas zina – varbūt pat pēc gadiem filmu uzņems tieši par šo komandu.

P1670600ss

Oslo un Norvēģiju pametam drēgnā un pelēkā rudens rītā. Šī bija kā pirmā atgriešanās realitātē – ir sācies rudens pēc apmēram pus gadu ilgas vasaras. Sākām laicīgi, lai tiktu ārā no pilsētas un mēģinātu noķert kādu mašīnu uz Zviedriju. Tas solījās būt grūts uzdevums – skandināvi nav starp atsaucīgākajiem, kad runa iet par ceļinieku uzņemšanu savos automobiļos. Vēl pirms ieņemam vietu, intereses pēc devāmies noskaidrot vilciena un autobusa biļešu cenas – pēdējās Norvēģijas kronas nolēmām likt lieta, lai tiktu pēc iespējas tālāk ārā no pilsētas. Pie autobusa biļešu lodziņa izrādījās, ka naudas pietiktu pat vienam braucējam uz Stokholmu, taču ne otram. Nedz kaulēšanās, nedz draudzīga sarunu vešana, nedz stāsts par ceļojumu nelīdzēja – kasieris labprāt mums iedotu atlaidi, tomēr šoferis autobusā diez vai laistu. Te pēkšņi, ne nu kurienes uzradusies, blakus pienāca kāda maza auguma norvēģu sieviete. Ar samulsušu smaidu viņa uzlika uz letes 200 kronu banknoti – tieši tik mums pietrūka otrai biļetei, novēlēja labu ceļu, un aizgāja tik pat ātri cik parādījusies. Nedaudz apstulbuši no negaidītā žesta, saucam „paldies!”, taču sieviete jau bija prom. Ja kasieris neapliecinātu, ka redzēja to pašu ko mēs, varētu likties, ka tikām to nosapņojuši. Tomēr biļetes bija kabatā, un jau pēc desmit stundām sveicām naksnīgo Stokholmu, lai pēdējās divas dienas Zviedrijā pavadītu pie bijušās klasesbiedrenes Ineses.

Un tad – uzvaras cigārs uz prāmja, nakts Baltijas jūrā un rīts, par kuru daudz sapņots. Paldies visiem, kas sekoja līdzi ne tikai latviešu stāstiem, bet arī ceļojuma piedzīvojumiem, piezīmēm un pārdomām! Jūsu padevīgais stāstnieks no jums atvadās, lai kopsavilkuma rindas rakstītu jau no dzimtās zemītes. Bet stāsti – tie paliks kā vieta, kur atgriezties un gremdēties atmiņās visu atlikušo mūžu.

Share