99.stāsts. Atziņas par pieredzi svešumā – Pēteris

Lielākoties latvieši ir spiesti pamest dzimteni ne savu iegribu vai untumu dēļ , bet gan apstākļu spiesti. Lai arī šobrīd Pēteris strādā labi atalgotu darbu Skandināvijā, ar nopūtu atzīst, ka svešums ir un paliek svešums. Skandināvijas pussala nav pirmā viņa pieturvieta, dzīves laikā vairākas reizes peļņas nolūkos devies arī tālākos ūdeņos, lai spētu palīdzēt saviem tuviniekiem finansiāli. Ceļš ir bijis līkločiem un piedzīvojumiem pilns.

Pēteris dzima un auga citos laikos, citā pastāvošā iekārtā un sabiedrībā kā šodien. Jaunības gados ļoti nopietni nodarbojies ar vīrišķīgu sporta veidu – daudzcīņu. Šobrīd atzīst, ka, lai tajos laikos sasniegtu labus rezultātus, bija jāiegulda daudz lielākas pūles kā mūsdienās. Pēterim padevās visi vieglatlētikas veidi, tāpēc arī izvēlējās tieši vieglatlētikas disciplīnu – daudzcīņu. Lai arī sports viņam ļoti paticis, viss balstījās uz pašu entuziasmu, skaidrs bija, ka naudu pelnīt ar to nevarēs. Bija jāskatās citā virzienā.

Bieži vien cilvēki nestrādā profesijā, kurā ieguvuši diplomu, jo tieši tajā sfērā nevar iegut pienācīgi atalgotu darbu. Paralēli profesijai hobija līmenī paticis darboties ar koku. Kad ar sākotnējo darbu vairs nevarēja nopelnīt iztiku, bijis spiests uzsākt celtnieka gaitas dažādās haltūrās. Viņš atzīst, ka sajūta deviņdesmitajos gados bijusi gaužām slikta, iegūtais grāds augstskolā vairs nekur nederēja, bijis par vecu, lai uzsāktu jaunas studijas, sākusies nolemtības sajūta, meklējis izeju. Pavīdējusi iespēja doties uz Ziemeļameriku strādāt celtniecībā, divreiz nav domājis, jo zinājis, ka ģimene jābaro un bērni jālaiž skolā. Paspējis pastrādāt gan austrumu, gan rietumu krastā, gan Toronto, gan Vankūverā. Darbs bijis, bet amizantas situācijas arī netrūka. Sākumā bija jāmāk adoptēties jaunajā vidē, jo Kanādā celtniecībā lietas darīja daudz savādāk kā Eiropā. Pavadītajā laikā otrpus okeānam ļoti daudz iemācījies un guvis pieredzi, kļūstot par atzītu meistaru celtniecībā. Pēteris saka, ka Ziemeļamerika vairs nav zelta bedre, kā cilvēkiem mēdz likties, tieši viņa jomā šobrīd Eiropā var nopelnīt krietni labāk. Atšķirība starp darba stilu ir būtiska, pozitīva, ka esot Kanādā nejūties kā svešais, jo šajā valstī ir ļoti daudz iebruacēju, toties citās valstīs Eiropā vietējie iedzīvotāji uz imigrantiem skatās savādāk.OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Mēģinājis arī atgriezties mājās, bet ar pienācīga atalgojuma darba meklējumiem neveicās kā gribētos. Kādu laiku strādājis dzimtajā Kurzemē, taču neredzēja ilgtermiņā šeit iespējas palikt. Situācija varēja mainīties ik dienas, Pēterim bija nepieciešama stabilitāte. Radās iespēja doties uz Skandināviju, ko viņš izmantoja. Protams, neskatoties uz to, viņš joprojām ir un paliks imigrants svešumā, ko bieži izjūt no vietējiem iedzīvotājiem, kas skatās nedaudz kā no augšas uz viņu. Pateicoties savām lielajām darba spējām, cītībai un labai attieksmei pret veicamo darbu, viņš spējis sevi pierādīt arī prasīgajiem ziemeļniekiem. Pēteris ir ieguvis sirdsmieru, jo spējis nostāties uz kājām, ir ieguvis stabilitāti un drošību nākotnē. Viņš uzsver, ka vecumdienas vēlētos pavadīt dzimtajos Kurzemes laukos, kas vienmēr būs īpašā sirds kaktiņā, bet pagaidām neredz iespēju atgriezties. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, ar strādīgais un patīkamais Pēteris noteikti skatītos Latvijas virzienā, jo tās ir viņa īstās mājas.

Share