98. stāsts. Drošībā pēc bērnības šausmām – Kristīne

Kristīnei bija tikai trīs gadi, kad bērnu tiesību uzraugošās iestādes viņu atradu vienu pašu dzīvojam necilvēcīgos apstākļos, izbadējušos un noklātu ar utīm kādā vecā lauku mājā Cēsu rajonā. Vecāki mazo meitenīti bija pametuši, un viņa dzīvoja kopā ar vecmāmiņu līdz brīdim, kad tā tika atrasta mirusi. Neviena tuvinieka, kas vēlētos vai būtu spējīgs uzņemties gādību par Kristīni nebija, tāpēc bērns tika nodots bāreņu patversmē. Viņas pirmie dzīves gadi bija iesākušies šausmīgā vidē, kurā meitenītes dzīvība un veselība ne reizi vien bijusi apdraudēta, badinot, fiziski ietekmējot un ignorējot bērna vajadzības. Dzīvojot šādos apstākļos, krietni tika iedragāta arī meitenes psiholoģiskā un kognitīvā attīstība – Kristīne pat īsti nemācēja runāt.

p_0010Tomēr pateicoties laimīgai sakritībai, sociālie darbinieki Kristīnes dzīvesvietā atraduši naudas sūtījuma čekus no Western Union organizācijas, kurā bijusi norādīta šī sūtītāja kontaktinformācija. Cilvēks, kas no Amerikas sniedza finansiālo atbalstu Kristīnes ģimenei bija attāla radiniece, meitenītes vecmammas māsasmeita Ilze. Būdama akadēmiķe, Ilze pati kādu laiku bija dzīvojusi Rīgā, pasniedzot lekcijas universitātē. Tāpat, viņa bija tikusies arī ar saviem radiniekiem, zinot par mazo meitēnu, bet līdz tam neko nenojaušot par viņas skarbo likteni. Ilzes mātes Mildas un viņas māsas dzīves tika šķirtas Otrajā pasaules karā, kad Milda devās bēgļu gaitās, pakāpeniski nonākot Francijā, no kuras vēlāk ar vīru un bērniem devās uz ASV. Ilze savu profesionālo karjeru bija veltījusi sociālajam darbam, vēlāk kļūstot par doktori un asociēto profesori prestižajā Hantera koledžā (Hunter College) Ņujorkā. Sieviete specializējas imigrantu un bēgļu  bērnu un ģimenes lietās, daļēji arī tieši tāpēc, saņēmusi zvanu no Latvijas atbildīgajām iestādēm par Kristīnes situāciju, Ilze nevilcinājās, lai uzsāktu adoptācijas procesu.

Noskaidrojusi visu nepieciešamo dokumentāciju starptautiskai adoptācijai, Ilze ar vīru Laurensu sāka kārtot formalitātes. Starptautiska bērnu adopcija parasti ir laikietilpīgs un nereti dārgs process, taču, precīzi izpildījuši visas juridiskā prasības, pēc gandrīz diviem gadiem abi kopā ar savu meitu un Ilzes māti devās uz Latviju, lai uz Ņujorku atgrieztos jau kopā ar Kristīni. Taču, ierodoties Rīgā un apmeklējot Amerikas vēstniecību, lai nodrošinātu meitenītei legālu uzturēšanās atļauju, Ilze un Laurens uzzināja, ka tikko ir mainīti Hāgas konvencijas noteikumi attiecībā uz starpvalstu adoptāciju, padarot tos striktākus. ASV atbildīgo iestāžu neuzmanības dēļ pāris par šo izšķirošo niansi nebija informēts, tāpēc dokumenti bija noformēti balstoties uz iepriekšējiem noteikumiem. ASV vēstniecībā saņēmuši atbildi, ka nokārtot adoptāciju šobrīd iespējams nebūs, un ieteikumu, ka vislabāk bērnu atstāt pagaidām Latvijā, Ilze ar vīru nolēma nepadoties. Lai arī priekšā solījās būt iespējama cīņa ar birokrātiskajām vējdzirnavām, pāris nosolījās bez Kristīnes Latviju nepamest. Ejot oficiālo ceļu, formalitāšu process būtu jākārto no jauna, aizņemot līdz pat vienam gadam ilgu periodu. Tika izveidota bloga vietne internetā, nofilmēts un augšupielādēts video ar situācijas skaidrojumu un aicinājumu pēc jebkāda palīdzības, kas ļautu nokļūt tuvāk mērķim. Laurens devās atpakaļ uz Ņujorku, lai tur uzrunātu likumdevējus un atbildīgās personas, mudinot pieņemt lēmumus sprostā nonākušās ģimenes un, visvairāk, Kristīnes interesēs. Nebija nekādu šaubu, ka Amerikā viņu sagaida cilvēcīga dzīve, mīlestība un gadīga ģimene.

photo (3)

Atrisinājums samežģījumam no valsts, kas sevi dēvē par demokrātijas un cilvēktiesību etalonu, tika sagaidīts tikai viens – dabūt Kristīni pāri okeānam. Ar senatores Hilarijas Klintones palīdzību tas arī notika – adoptācijas lieta tika izskatīta ārpus ierastās kārtas, un bērns kopā ar ģimeni devās uz Ameriku. Taču īstais darbs ar bērnu tikai sākās – atkopšanās pēc psiholoģiskajām traumām joprojām notiek. Meitene apmeklē runas terapeitu, kas diemžēl latviešu valodā ASV nebija atrodams. Tomēr meitenes dzīvesprieks un lielais smaids gribot negribot pielīp katram, kam viņa uzsmaida. Kristīne ir gudrs un sociāls meitēns, un vecāki ar viņu var lepoties. Un, lai arī tik tālu no dzimtenes, ir liels prieks redzēt, ka pēc visa mazotnē piedzīvotā, kā arī pēc adopcijas procesa līkločiem, bērns ir atradis mīlošus vecākus un īstas mājas. Jo ģimene – tas ir pats svarīgākais.

Share