97. stāsts. Jūtot līdzi mūsējiem – Viesturs

Nebūt neesam vienīgie, kas uzņēmušies rakstīt stāstus par latviešiem un to gaitām ārzemēs. Un ir jau arī par ko rakstīt, jo, lai cik daudzi sliektos domāt par pretējo, letiņi gadsimtiem cauri ir bijuši vareni ceļotāji. Ne jau par velti Kurzemes hercogistei reiz piederējušas kolonijas pavisam tuvu ekvatoram – Tobāgo sala pie Dienvidamerikas krastiem, kā arī neliela teritorija Gambijā – Āfrikas rietumu krastā. Šie ir tikai daži no zināmajiem agrīnajiem piemēriem. 19. gadsimta otrā puse bija Amerikas industriālās revolūcijas zenīts, un līdz ar to atvērās slūžas lielam imigrantu pieplūdumam. Vairāk cilvēkus vajadzēja gan pilsētās izveidotajās rūpnīcās, gan līdz tam neapdzīvotajos apgabalos – izejmateriālu apgūšanai. Tāpēc šī gadsimta beigas kļuva par starta posmu pirmajam lielajam latviešu migrantu vilnim uz Ziemeļameriku.

255433_10152143560985459_1425000898_nAr Viesturu iepazīstamies kāpjot kalnos, un pa ceļam viņš pastāsta par savu pēdēja laika lolojumu – topošo grāmatu par Manitobas latviešu vēsturi no tālā 1895. gada līdz pat mūsdienām. Manitoba ir viena no Kanādas provincēm, atrodas valsts centrālajā daļā, un tās galvaspilsēta ir Latvijas hokeja faniem labi pazīstamā Vinipega. Ar gandrīz divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu, Manitoba ir aptuveni 10 reizes lielāka nekā Latvija. Kad Kanādas valdība, baidīdamās, ka amerikāņi varētu atņemt tās dienvidu teritorijas, nolēma veicināt ziemeļu apgūšanu, vairāki latvieši bija to pionieru vidū, kas pieteicās to darīt. Noteikums bija, ka zeme tika pārdota par ļoti zemu cenu, taču tā bija jāapgūst un jāapstrādā. Valdība veicināja iedzīvotāju sadalījumu pa tautībām – lai latvietis justos ērtāk, tam kaimiņos nereti tika ielikt vēl viens latvietis. Tā radās pirmie letiņu miesti Manitobā ar nosaukumiem Lettonia un Libau (Liepājas vāciskais nosaukums). Šī migrācija sākās ap 19.gs. pašām beigām un tikai pastiprinājās 5. gada nemieru, briestošās revolūcijas Krievijā un Pirmā pasaules kara ietekmē. Pirms Pirmā pasaules kara Manitobas provincē bija uzskaitīti ap 1000 tur dzīvojoši latvieši. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, veidotas arī Latviešu organizācijas, taču nu mūsdienās vairs nav atlikusi neviena. Tas sagādā mazliet lielākas grūtības atrast pirmo iebraucēju pēctečus un uzzināt viņu senču stāstus, taču pāris Viesturam ir izdevies atrast, lielākoties pēc pāramerikanizētajiem latviešu uzvārdiem kā Zehrul (Cīrulis), Drowson (Dravnieks) u.c. Tāpēc tiek iets cauri daudziem Facebook un draugiem.lv profiliem, likti sludinājumi avīzēs, zvanīts pa telefonu. Tomēr darbs, kas sākumā bija plānots viena raksta apjomā, ir ievilcis sevī un izaudzis par – pagaidām – grāmatas manuskriptu un pētniecības projektu.

428403_10152779585320459_1165439779_n (1)

Pats Viesturs kopā ar vecākiem, kuri viens otru iepazina bēgļu nometnē, ieradās no Anglijas, Līdsas. Dzīvojis Monreālā, franču nemieru dēļ ar vecākiem pārcēlās uz Vankūveru, lai studiju gados dotos uz Toronto. Jau kopš bērnu dienām iesaiste visā latviskajā ir bijusi Viestura ikdiena. Vecāki latvisku vārdu iedevuši ar domu, ka drīz pēc kara būs iespējams atgriezties mājās. Varbūt arī nedaudz tādēļ puisis, kļūstot vecāks, rūpīgi kopa savu latvietību, un darīja visu iespējamo, lai to saglabāto arī apkārtējos latviešos. Viņš aktīvi darbojās gan jauniešu organizācijās, gan apmeklēja latviešu skolu un nometnes, gan līdzdarbojās studentu korporācijā Tālavija, gan iesaistījās Latviešu Nacionālajā apvienībā Kanādā, vispirms vadot tās politikas nodaļu, vēlāk, no 1991. gada, esot tās vietnieks un priekšsēdētājs. Astoņus gadus bijis Pasaules brīvo latviešu apvienības valdē, vadījis arī Toronto latviešu skolu. Viestura darbības laiks sakrita ar lieliem pagrieziena punktiem Latvijas vēsturē, tāpēc ir bijusi iespēja būt klāt gan Augstākās Padomes preses centrā, Pilsoņu kongresā un neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas brīdī. Ņēmis dalību arī Kanādas valdības delegācijā uz Baltijas valstīm, kā arī palīdzējis ar vairāku valsts amatpersonu vizītēm Kanādā.

P167049122

Viena no Viestura lielākajām kaislībām ir sports – ziemas sporta veidi. “Es neesmu Lipmana cilvēks, bet es palīdzu viņam,” saka Zariņš, būdams oficiālais Latvijas hokeja federācijas pārstāvis Kanādā. Viņš palīdz ar dažādu formalitāšu kārtošanu Latvijas jaunajiem hokejistiem, tāpēc labi zina vairākus mūsu bijušos un tagadējos pārstāvjus Ziemeļamerikā. “Kādu reizi pēc kopīgām vakariņām bija iespēja iestāties vārtos pret īstiem profiņiem. Vienmēr esmu gribējis būt vārtsargs, bet vecāki nevarēja atļauties ekipējumu. Tāpēc nelaidu iespēju stāties pretī Kuldam, Bārtulim un Džeriņam,” atceras Viesturs. Bez ripas dzenātājiem vēl palīdzība kopā ar sievu sniegta Speciālo olimpisko spēļu Latvijas komandām – gan ziemas spēlēs Toronto, gan vasara Ziemeļkarolīnā. No Kanādas latvieša pirmo reizi dzirdam arī par visu laiku visvairāk spēļu NHL aizvadījušo latvieti – aizsargu Haroldu Šnepstu, kura abi vecāki bijuši trimdas letiņi un kurš hokeja Mekā aizvadījis 17 sezonas. Tiekam redzēt arī spēlētāja kartiņu ar viņa attēlu – jāatzīst, ka tagad ir skaidrs arī mūsu pašu Daugaviņa iedvesmotājs audzēt ūsas. „Sprukts bija labs spēlētājs, bet galīgi nemācēja slidot,” šo gadu laikā Viesturs jau diezgan labi pārzina katru no mūsu ziemeļamerikāņiem. Un kas gan būtu kārtīgs hokejs bez alus? Miestiņš ir otra no lielajām kaislībām, Viesturam latviešu folkloras un tradīciju nometnēs Amerikā pasniedzot lekcijas un praktiskās nodarbības, saistītas ar alutiņa brūvēšanu, glabāšanu un patērēšanu. Skaļi neatstāstot runāto, varu tikai apgalvot, ka letiņš labi orientējas mūsu alus šķirnēs, protot atšķirt kvalitatīvu alu no ne tik laba produkta. Un vai jūs ziniet, kas ir katra latvieša mīļākais ēdiens? Raitis Ivanāns neesot zinājis. Tie ir pīrāgi.

Share