94. stāsts. Leģendārais diriģents – Roberts

Vispirms Latvijas valsts vēl nebija vispār – tā bija daļa no Krievijas impērijas. Vēlāk, uz neilgu laiku, tā nonāca Vācijas pārvaldībā, līdz jau sen dzimusī ideja par neatkarību beidzot kļuva par realitāti. Pēc Ulmaņa apvērsuma Latvijas Republika tapa totalitāra, tad nāca krievi un valsts vairs nebija, tad vācieši un tad atkal krievi. Tik pēc piecdesmit gadiem nebrīvē aizturētas elpas Latvija vēlreiz spēja kampt brīvības gaisu. Mūsu zeme nu atkal bija neatkarīga. Dziesma latvietim bijusi ievīta kopā ar likteņa līkločiem no šūpuļa, līdz pat smilšu kalniņam. Dziesma ir dzīvojusi un gājusi roku rokā arī mūsu valsti, sākot ar aukles darbu autiņu dienās, pārsējusi asiņu brūces kara gados un vienojusi dvēseli, kad tā šķaidīta lauskās. Tā ir vecāka kā Latvija. Un Roberts Zuika arī.

Simtgadīgo maestro apciemojam kādā saulainā un vasarīgā pēcpusdienā, viņa mājās Mičiganas štata Kalamazū pilsētā. Kad piebraucam pie Roberta mājas neliela meža piekājē, satiekam kādu strādnieku, kurš pagalmā ravē nezāles no betona ietvju malām, sēžot uz kādas vecas krāsu bundžiņas ar muguru pret ceļu. Dodamies klāt, lai taujātu pēc viscienījamākajos gados esošā mājas saimnieka, bet, tavu brīnumu! Tas ir pats Roberts! Veikli uztrausies kājās, neliela auguma vīrs noliek mazo rokas kaplīti un steidz pie mums – esot augšā jau kopš astoņiem rītā – gaida, kad atbrauks ceļa remontētāji (ielai pie Roberta mājas tiek mainīts asfalts). Tiekam ieaicināti virtuvē, kur namatēvs steidzas vārīt viesiem kafiju, nokomandēdams, ka, lai jūtamies kā mājās un visu nepieciešamo meklējot paši. Pats, padzerdams pāris mutītes kafijas enerģijai, sāk mums sparīgi stāstīt par savām dienas gaitām. Vienmēr ir jācenšas atrast, ko darīt – darbs un kustēšanās ir tas, kas uztur prātu un ķermeni formā. Un spēks Robertam ir – par to vien liecina stingrs un ciešs rokas spiediens. Esam pagodināti būt šeit, un tā sākas viena no spilgtākajām tikšanās reizēm mūsu ceļā.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera dzīves gājums iesācies Vidzemē, Madonas novada Lubejas pagastā. Tiek absolvēta Kusas pamatskola, tad Rīgas Skolotāju institūts – ar īpašiem apbalvojumiem. Tālāk mūziķis nonāk Kocēnu pamatskolā, netālu esošajā Valmierā turpina izglītoties mūzikā, kā arī vada korus Liezerē, Kocēnos, Valmierā un Liepājā. Pēc iesaukšanas leģionā, Zuika turpina koncertēt – koris tiek izveidots no iesauktajiem zaldātiem, sniedzot vairākas iespaidīgas uzstāšanās Polijā un Vācijā, sniedzot divas turnejas arī latviešu bēgļu nometnēs, nu jau ar nosaukumu „Zuikas vīru koris”. Sākot izceļošanai, kora dalībnieki dodas uz Angliju, taču Roberts, esot ar sievu un bērniem, netiek ņemts pretim. Līdz Roberta atbraukšanai kora vadību pārņem Viktors Baštiks. To, cik patiesi daudz koris nozīmējis Zuikam, var noprast no vēlākās sarunas – diriģents precīzi nosauc gadus, mēnešus un dienas, cik ilgi bijis šķirts no sava lolojuma. „Zuikas vīru koris” plašu atzinību ne tikai vietējo latviešu, bet arī Anglijas kormūzikas aprindās, tā ļaujot skanēt Latvijas kultūras mantojumam arī apspiešanas gados un liekot arī plīvot sarkanbaltsarkanajam karogam. Gan Roberts, gan viņa vīri lielākoties strādā raktuvēs, taču tas netraucē pēc darba vienoties dziesmā. Vēlāk Zuiku ģimene pārceļas uz ASV, pašreizējo dzīvesvietu Kalamazū. Tur koru vadīšana turpinās, diriģentam visu savu brīvo laiku veltot latviešu kormūzikas stiprināšanā. Maestro bijis virsdiriģents vairākiem dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, kā arī goda virsdiriģents vairākos Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā.

„Tas bija ļoti sirsnīgi. Kopīga jausma, skaista atvadīšanās,” par savu „Dievs, svētī Latviju!” Dziesmu svētkos šovasar saka Roberts. Pats prezidents esot izrādījis godu un pavadījis Robertu līdz sēdvietai. „Es jau šūpojos. Un ne jau uz augšu, jo tā nasta ir smagāka – ar katru gadu. Bet es mēģinu kustēties, katru dienu iziet līkumu.” Taču dzīvesdzirksts un uguns acīs diriģentam deg spoži. Dziesmu svētku noslēguma koncertā par godu latviešu koru mūzikas dižgara Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejai dziedāta dziesma „Kalējs”, kura komponist sarakstījis īpaši Zuika, nododot to viņa rokās savā nāves dienā. Tāpēc Vītola nozīmi Roberta dzīvē ir grūti pārvērtēt. „Es bez mēģinājuma pucēju to „Kalēju”. Tas ir kā testaments. Kāpu augšā un laidu vaļā,” atceras mākslinieks.

Kādā brīdī Roberts pieceļas un aiziet uz guļamistabu, lai atnāktu jau ar savas mūžībā aizgājušās kundzes Austras fotogrāfiju. „Tikai kad tu savu dzīvesbiedru zaudē, tu apzinies viņa īsto vērtību. Un tas man ļāva izdzīvot caur šīm grūtajām dienām ceļā uz Latviju. Sievas pelni bija jānogādā vecāku mājās Jumurdā”. Austras pelnu urna tika nodota viņas brālim, arī leģionāram, ar piekodinājumu to vēl neapbedīt: „Atstāj to te ar foto blakus, tas tev dos spēku!”.

 941

„Skaista vieta ir tā, kur tu esi piedzimis,” teic Roberts, kavēdamies savās bērnu dienu atmiņās. Ģimenē viņi bijuši septiņi bērni, visi, ganos iedami, sacentušies dziedāšanā – kurš augstāk nodziedās. Pieklieguši visu pamali, bet ar to nav pieticis – dziedājuši arī mājās. Tad nu tēvs rājies, jo nav varējis pagulēt diendusu. Tad visiem bijis jāiet uz kūtsaugšu. Bērnība pagāja Līderes un Lubejas pagastos, kur bijusi skoliņa – četras klases vienā pagastā, divas otrā. Taču desmit kilometru attālumā bija Kusas pamatskola, kuru pagasts arī atļāvis apmeklēt. Šajā skolā blakus mācību klasei bijusi kora mēģinājumu telpa, un bērni piekodināti netrokšņot, lai varētu notikt mēģinājumi. Tā nu visi sēdējuši klusi kā pelītes un klausījušies, līdz drīz jau no galvas zinājuši visas balsis. Kādu reizi bērni ielavījušies mūzikas telpā, atmūķējuši instrumentu, sākuši spēlēt un dziedāt. Kad skolotājs viņus pieķēris, pārsteigums ir bijis liels, ka bērneļi rāvuši vaļā to pašu, ko lielais koris. Kādā vasaras zaļumballē Roberts ar sajūsmu vērojis mūzikas skolotāju diriģējam – mākslinieks to darījis tik aizrautīgi, ka pavilcis par ilgu – dziesma jau bija beigusies, un koristi nesapratuši, ko darīt tālāk. Šajā priekšnesumā tad arī uzdīga zēna mīlestība pret diriģēšanu. Skolas izlaidumā Zuika jau diriģēja savu pirmo dziesmu. Un ievilcis elpu, sparīgi žestikulēdams ar rokām, Roberts sāk skaitīt:

„Vienu pašu baltu zvaigzni,
Visai naktij būtu gan!
Vienu pašu dzīvu vārdu,
Kas kā tāla atbalss skan!

Lai viss zudis, lai viss grimis,
Lai vēl atņemts tiek viss cits!
-Ak, tik vienu karstu sirdi,
Kura nākotnei vēl tic!”

Kad valsts 17. gadadienā – 1935. gada 18. novembrī tika atklāts Brīvības piemineklis, kopā ar prezidentu Kviesi atklājēju svinīgajā pulkā bija arī Rīgas Skolotāju institūta dziedoņi, ar Robertu tajā skaitā. „Svinīgākajā brīdī, kad tika atklāts piemineklis novelkot no tā pārklāju, tas ņēma un ieķērās. Tikai pēc ilgākas pūlēšanās tas nokrita,” vēsturisko notikumu atceras simtgadnieks. Kad izcēlās karš, Zuika labprātīgi negribēja iet leģionā. „Mans pulks ir skolā,” tomēr pienāca pavēle un skolotājs tika iesaukts – virsniekos, jo iepriekš jau bija dienējis. Viņš arī atceras – vīri negribēja kauties bezjēdzīgā cīņā, taču viņi gribēja dziedāt. Un vīru koris daudziem karēvjiem ļāva pārdzīvot drūmās dienas. Spēcīgi atmiņā iespiedušies pulkveža Kārļa Lobes vārdi no dzejoļa „Svēts mantojums”, kas tos licis ik reizes atkārtot visiem saviem vīriem katru vakaru pie kopā sanākšanas.

„Par visiem svētumiem, ko savā sirdī nesam, lai šo ikviens sev pirmā vietā liek.
No zem šīs mēs izauguši esam, par zemi šo, mums galva jānoliek.”

 942

Kādā brīdī Roberts pagriežas pret mani un jautā: „Vai tev ir kāda lakstīgala? Jeb tu vieniniekos?” Kad atbildu apstiprinoši, sirmais kungs nosaka, ka tas ir labi. Tad tiekam aizvesti uz grāmatu istabu, kur Zuika rāda savu veikumus. Trijos biezos sējumos sakrauts viņa iniciētais Vītola kormūzikas sakopojums, uz galda stāv grāmata ar mazliet jaunāka Roberta fotogrāfiju – izdevums par leģendāro diriģentu. Uz grīdas kaudzītē ir periodiskā žurnāla „Latvju mūzika” eksemplāri, kas ar mājas saimnieka gādību izdoti reizi gadā. Un tad nāk kārta vienam no pēdējiem lolojumiem – dziesmu grāmatai „Lakstīgala”, kurā apkopotas 119 latviešu tautas dziesmas un valsts himna. Tā izsūtīta visām Latvijas un ārzemju latviešu skolām pasaulē. Grāmatas beigās ir neliela vārdnīca ar dažu latviešu vecvārdu skaidrojumu. Roberts nelaiž garām iespēju ar pāris vārdiem pārbaudīt arī mūs. Dziesmas mīļotājam lakstīgala kā putns ir kas fascinējošs. Maestro par to stāstu ar lielu degsmi un aizrautību, ar apbrīnu. Šie putni neesot bijuši viņa tēva māju apkārtnē, pirmo reizi Lakstīgala ieraudzīta Kocēnos. Tas ir putns ar vienu no Eiropā skaistākajām balsīm, kas mitinās tikai gleznainās vietās. Latvijā tā ligzdo, taču neganto laiku pārlaiž siltajā Āfrikā, lai atkal pēc tam atgrieztos.

„Bagātība dziesmā dzīvo pāri paaudzēm. Mans uzdevums ir šo bagātību uzturēt, apzināt un mācīt”, motīvu savai enerģētiskajai rosībai visas dzīves garumā skaidro mākslinieks. „Tik vien tas paliek, ko tu atdod citam. Un dziesma ir mūsu nacionālā pašapziņa, pašcieņa,” kura ir jāmāca, jākultivē un, Robertaprāt, jānodod tālāk nākamajām paaudzēm. Tā reizē ir atslēga uz latvietību un nenovērtējama dzīves gudrība. Un latviešiem nekad nebūs vietas nekur citur, kā vien:

„Pie Daugavas un jūras, kur mūsu tauta mīt,
Mums vadīt dienas sūras, mums gaišas ieraudzīt.”

P1670269

Latvija ir diriģenta dārgums, kuru viņš no sirds mīl: „Skaista mūsu tēvu zeme ar visiem līdumiem, ar purviem, purviņiem, jūras vijumu, ezeru spoguļiem, Daugavu un Gauju. Latviešu gars ir saglabāts tautasdziesmās, un tāpēc tauta tik ilgi ir izdzīvojusi. Taču bez latviešu valodas nekas nebūs, bez tās nav valsts un tautas. Ir jānotur valstiskās robežas! Mums pašiem kungiem būt, mums pašiem arājiem! Savā valstī gan lēmējiem, gan darītājiem ir jābūt tikai latviešiem.” Ik reizi, kad saruna nonāk līdz tēvzemei, liekas, ka liesma, kas sirmajā diriģentā kvēlo, top divreiz lielāka. Bijība, iedvesma un milzu enerģija skan spēcīgajā un noteiktajā balsī, un ir redzams, ka Robertam ir tā karstā sirds no Aspazijas dzejas rindām, kas vēl joprojām tic nākotnei.

Viesojoties pie Roberta Zuikas esam lēnām virzījušies cauri viņa dzīves gaitām, pa reizei piestājot un piesēžot virtuvē, viesu istabā, darbistabā un telpā, kas atvēlēta viņa flīģelim un portretam. Visbeidzot, jau atvadoties, nonākam tur, kur tikāmies – pagalmā. Ir silta Mičiganas vasaras pēcpusdiena, un ceļa darbi joprojām stāv nepabeigti. Sakām atvadas mājai ozola zaru pavēnī un spiežam roku tās saimniekam. Sirmais latvietis visu caurēm rāda uz divām blakus augošām tumšām un milzīgām eglēm pie mājas iebraucamā ceļa. „Redzat šos kokus – vai varat noticēt, ka es pats tos stādīju? Un cik gan tie lieli tagad ir izauguši!”

Share