93.stāsts. Irānā dzimušais latvietis – Juris

Latviešu tradicionālajām dziesmām un dejām piemīt milzīgs spēks. Tās pievelk kā spēcīgs magnēts daudzus no mums. Juris dzimis eksotiskajā Irānā, audzis iespaidīgajā Amerikā, bet tāpat izaudzis cienot un godājot visu latvisko, dejojot un dziedot latviešu kolektīvos. Vēl interesantāks ir viņa dzimtas koks, un spēja uzaugt starp divām pilnīgi atšķirīgām kultūrām un reliģijām.

Jura vecvecāki no mātes puses ir latvieši no Saldus, kas kara dēļ bija spiesti pamest mīļo dzimteni, kādu laiku uzturoties bēgļu nometnēs Vācijā, līdz 1949 gadā pārcēlās uz Ameriku. Iebraukuši cilvēku pārpildītajā Ņujorkā, vēlāk nolēmuši šķērsot visu kontinentu līdz pat otram krastam, kur apmetušies uz dzīvi skaistajā Sietlā. Jura māte mācījusies pilsētas universitātē, kur studiju laikā iepazinusies ar apmaiņas studentu no Irānas. Kad attiecības kļuvušas nopietnākas, un puisis piedāvājis viņai pārcelties pie sevis uz dzīvi, nācis īpaši grūts lēmums. Viņas vecāki bija kategoriski pret šo jaunekli, un draudēja, ja tomēr meita aizbraukšot, viņa tiks izraidīta no ģimenes. Meitene izvēlējās mīlestību, un devās uz pilnīgi svešu zemi, ar citām tradīcijām un kultūras vērtībām. Vecāku uztraukumam, ka meita neiederēsies jaunajā vidē, tiks ierobežota, kā tas notiek ar sievietēm musulmaņu reliģijā, nebija pamata, jo viņas vīrs bija ļoti liberāls un rietumniecisks. Jaunības gados izglītību guvis gan Parīzē un Romā, gan arī Amerikā, tādejādi uzaugot daudz brīvākos apstākļos kā tas varētu būt Irānā. Viņa vecmāte savulaik skaitījusies Irānas princese, jo viņas vīrs piecdesmit gadus bijis Irānas karalis. P1670494

Pats Juris dzimis 1981. gadā Teherānā, ļoti sarežģītā laikā. Tas bija brīdis, kad Irānas un Amerikas savstarpējās attiecības bija saspīlētas, vēsturē šo periodu atceramies kā Irānas ķīlnieku krīze. Arī viņa vecāki kopā ar mazo puisīti vēlējās pamest konfliktu pārņemto un dzīvībai bīstamo valsti, bet tas nebija viegli. Kad pēc gada smagiem pūliņiem izdevās izmukt uz Ameriku, vecāki nekad mūžā vairs neatgriezās austrumu zemē. Juris ziņkāres vadīts gan pirms pāris gadiem apciemoja savus radus šai eksotiskajā valstī. Atziņas bijušas ļoti krasi atšķirīgas, vietējie cilvēki ir ļoti laipni un sirsnīgi, daba skaista un ēdiens garšīgs, bet visu iespaidu bojāja ekstrēmā reliģijas izpausme, sieviešu tiesību nevienlīdzība, ko viņam bija grūti pieņemt.

Jaunības gadi Sietlā Jurim ritējuši mācoties valodas un apmeklējot latviešu skoliņu. Ģimenē runājuši latviešu, persiešu un angļu valodās, tāpēc esot vēl mazs zēns apguvis visas trīs. Vectēvs reiz uzdāvinājis viņam īpašu akordeonu, ko pats bija iegādājies vēl bēgļu laikos Vācijā, tā bijusi vectēva pirmā lieta, ko nopircis nebrīvē esot. Kopš tā brīža Juris uzreiz sācis cītīgi apgūt šo interesanto mūzikas instrumentu, un viņam gana labi arī tas padevās, bija ķēriens. Vēlākos gados kopā ar ģimeni pārcēlušies uz Vašingtonu, kur valdības labā strādā gan abi vecāki, gan arī viņš pats. Mainot ierasto vidi, nemainījās mīlestība pret latvisko. Brīvajos brīžos apmeklē latviešu biedrības nama pasākumus. Pēdējos gadus ir latviešu deju kolektīva „Namejs” un kora „Sudrabavots” dalībnieks, kā arī spēlē akordeonu ansamblī „Baltic Band”. Viņš atzīst, ka vēlme izpildīt tradicionālās latviešu dziesmas vairojusies tieši pēc vairākkārtējām Latvijas ceļojuma reizēm, klātienē iepazīstot, redzot valsts vēsturi un paražas.

Arī mums bija tas prieks dzirdēt Juri spēlējam akordeonu klātienē, jo šogad pirmo reizi apmeklējis latviešu vasaras nometni „3×3” skaistajos Katskiļu kalnos. Bijām patīkami pārsteigti par viņa plašo dziesmu klāstu un baudāmo izpildījumu.

Share