Ceļojuma pirmās trīs dienas

1. diena

Ceļojumu uzsākām tieši ar februāra iestāšanos. Lai arī nebijām speciāli to plānojuši, būs vieglāk veikt laika atskaiti. Par pirmo atspēriena dēlīti no Latvijas uz Itāliju varam teikt paldies Mārtiņam Juhņevičam un kompānijai “Froster” – tieši viņš noorganizēja mūsu dzīvokļus uz riteņiem ar lieliskiem šoferiem – Ļošu un Serjožu.

DCIM100GOPRO

Sākuši 5dienas rītā, ap pievakari nokļuvām Latvijas pašos dienvidrietumos – Rucavā, kur par šoferu otru svarīgāko kravu (uzreiz aiz mums) kļuva 20 tonnas kūdra. Nakti pārlaidām Rucavā, kur tad iepazināmies ar tālbraucēju tradīcijām, dienaskārtību, kā arī vecu Mikija Rurka bojeviku. Jāteic, ka jaunībā nu jau vecais “krabis” Mikijs bija patiesi labā formā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka, ja turpmākajos bloga ierakstos sastopaties ar tādiem personāžiem kā motociklists Hārlijs Deividsons un pistoles virtuozs Marlboro, tad ziniet – tos mēs attiecināsim uz sevi.

2. diena

Sestdien, atstājot dzimteni, jaunos ceļotājus piemeklēja divējādas sajūtas. Pirmkārt jau zvani un īsziņas ar mājiniekiem kļūst dārgākas. Otrkārt, atstājot Latviju uz robežas paliek arī kārtīgs gabals no mums pašiem. Taču, lai gūtu ko jaunu, vecais uz brīdi ir jānoliek malā.

Dienas laikā pabijām 3 valstīs, no kurām pēdējā – Polijā – arī apstājāmies. Ilgais laiks ceļā deva iespēju tuvāk iepazīt patiesi interesantus cilvēkus – mūsu stūres vīrus, atklājot dažādas viņu personību šķautnes, dzīves stāstus, tālbraucēju piedzīvojumus un uzskatus. Bet par šo noteikti vēlāk.

Jāatzīst, ka jau otro nakti gulējām kā bērni – gan tiešā, gan pārnestā šī vārda nozīmē. Gultas vieta tika iedalīta “fūres” divstāvīgu gultu otrajā stāvā, kas nozīmēja iemidzinošu līgošanos pie katras lielākas kustības. Pie kam, pēdējās pāris dienas pirms ceļojuma bija veltītas gatavošanās darbiem, līdz ar to veselīgs miegs bija izpalicis.

3. diena

Plašā poļu zeme no bērnības palikusi atmiņās ar šauriem ceļiem, sīciņām automašīnām, sauktām arī par “šosejas blusām” un krustiņiem ar svecēm uz gandrīz katra līkuma. No šīm lietām palikusi vairs tikai pēdējā. Eiropas Savienība un tās fondu apguve nākusi Polijai par labu – jo tālāk uz dienvidiem no Latvijas, jo ceļi kļūst labāki un lielāki. Poliju tagad caurvij milzu autobāņi, kuri tikko gatavi, kuri vēl tikai top. Arī automašīnas poļiem normāla izmēra un markas.

Interesants un Latvijā neredzēts likās autovadītāju savstarpējās laipnības (paldies) žests – nevis avārijas gaismu pamirkšķināšana, bet, tā vietā, šoferi veikli paspēlējas ar pagriezienu signāliem. Izskatās jau spridzīgi, kad vadītājs te pamīšus uzspiež uz abiem pagriezieniem, te divreiz uz labā un divreiz uz kreisā. Vienīgais, kas biedē braucējus, ir poļu smagsvara Tomaša Adameka šķībais deguns uz milzīgiem enerģijas dzēriena reklāmas plakātiem ceļa malās.

Lai īsinātu laiku ceļā, tiek veikta kravas automašīnu statistika – Ģirts kopā ar Serjožu skaita kādas tautības pretimbraucēji ir pārsvarā. No 50 “fūrēm” lielākā daļa – krievi, leiši un poļi, taču gadās arī pa kādam letiņam. Kristaps ar Ļošu tikmēr spēlē spēli – katrs izvēlās vienu “fūres” marku un skaita pretimbraucējus – kurš pirmais savāks 20. Uzvar Kristaps ar Scania, Ļošu ar DAF atstājot uz 17. Ļoša pa rāciju Serjožam paziņo, ka labi vien ir, ka nespēlēja uz naudu, taču rīt abi šoferi norunā sacensības uz 20 eiro.

Vēl 2 dienas ceļā līdz agrāko laiku Eiropas tirdzniecības galvaspilsētai un kultūras pērlei Florencei. Ar nepacietību gaidām ceļu pa Austrijas un Itālijas Alpiem, kā arī nedaudz siltāko Vidusjūras klimatu.

Share