92.stāsts. Apbrīnojams cilvēks – Lilija

Pirms vairāk kā 103 gadiem Limbažu rajona Stienes Stūrīšos Graudiņu ģimenē piedzima meitenīte Lilija. Neviens toreiz nespēja iedomāties, cik bagāts, darbiem ražens un latvietībai ziedots mūžs būs vienmēr smaidošajai un ar labestību apveltītajai daiļamatniecei.

P1670367

Lilija Klucis, dzimusi Graudiņa, pasaulē nākusi tālajā 1910. gadā Limbažu apkaimē. Tēvs Teodors uzcītīgi strādājot, izveidoja savu saimniecību “Stūrīši”, cēla dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Graudiņu dzīvojamā mājā, kura bija celta ar vērienu, atradās gan 1918.gadā dibinātās izglītības biedrības „Imanta” bibliotēka, gan skatītāju zāle ar skatuvi. Netālu tika uzcelta brīvdabas estrāde. Pagastā bija rosīga sabiedriskā dzīve. Lilija pēc Limbažu ģimnāzijas beigšanas turpināja mācīties, un 1933. gadā pabeidza Kaucmindes mājturības semināru. Pēc tam strādāja par Lauksaimniecības centrālbiedrības un Lauksaimniecības kameras rokdarbu instruktori un skolotāju. Otrā pasaules kara beigās Lilija ar māsu emigrēja, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.  Flensburgas nometnē Lilija salaulājās ar tiesnesi Jāni Kluci. Dzīvojot trimdā Vācijā, Lilija pārstāvēja Latviju vispasaules gaidu kongresos Londonā un Šveicē, jo vienmēr uzskatījusi par svarīgu darboties tieši latviešu labā. Vīrs Jānis ieradās ASV gadu pirms Lilijas, jo viņa slimoja ar tuberkalozi, un bija jāpabeidz ārstēšanās kurss Šveicē. Veiksmīgi aizritēja atveseļošanās process, un Lilija devās uz Bostonu pie vīra.

Kaucmindē gūtā izglītība un prakse daiļamatniecībā deva Lilijai iespēju strādāt privāti. Pati uz savu roku viņa sāka aust, veidot keramikas darbus un darināt latviešu tautas tērpus. Kopā ar vīru Jāni Lilija iegādājās māju, kurā izveidoja darbnīcu ar stellēm aušanai un keramikas cepli. Viņu darinājumi ātri kļuva populāri, kas deva iespēju Klučiem pelnīt iztiku svešajā zemē, bet Amerikas plašumos izkliedētajiem latviešiem deva iespēju iekārtot mājokļus tā, lai justos tuvāk savai mīļajai Latvijai.
Var teikt, Lilijas austās sienas segas, galdauti, jostas, grāmatzīmes un prievītes ir ikkatrā latviešu mājā, un daudzviet goda vietā sēž arī Lilijas krāšņie keramikas darbi. Nevienā latviešu mājā netrūkst kāda no Lilijas  latviskiem rakstiem greznotām vāzēm, krūzēm, alus kausiem, dekoratīviem vai augļu šķīvjiem. Vistuvākais un mīļākais viņai bija Saules raksts. Tos gan rādījusi izstādēs, gan svētku reizēs vedusi pārdot daudzos latviešu centros. Lilija ir zinīga etnogrāfiski pareizo tautas tērpu darinātāja, un tagad kļuvusi par plaši atzītu, Amerikas latviešu iecienītu un mīlētu mākslinieci.

P1670349

Bez daiļamatniecības viņa paralēli atradusi laiku ari aktīvi iesaistīties latviešu sabiedriskās dzīves organizēšanā, ilgus gadus vadījusi Bostonas Daugavas Vanadžu saimi, atbalstījusi skautus un gaidas, mācījusi aušanu jaunajām audējām, un atstājusi dziļas un paliekošas pēdas Amerikas un Kanādas daiļamatnieku saimē. Viņa saņēmusi divus Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) Kultūras fonda atzinības rakstus par augstvērtīgās tehnikās veidotajiem audumiem. Lilijas rokas bija atradušas vietu kur izpausties, viņai bija nelokāma pārliecība, ka viņai ir ko dot citiem, un viņa bez vilcināšanās deva un deva, nāca cilvēki mācīties un viņa sniedza tiem zināšanas un savu gūto pieredzi.Tuvojoties vecumdienām Lilija ar vīru pārcēlās uz Keipkodu, kas atrodas jūras krastā. Tur viņa jau agri jūnijā sāk peldēt, un jūras peldes turpina līdz vēlam rudenim, tas viņai dot vēl joprojām izcili labu enerģiju un dzīvesprieku. Apbrīnas vērtā Lilija turpināja vadīt automašīnu līdz 98 gadiem, un ripoja uz baznīcu un sarīkojumiem 80 jūdzes katrā virziena. Līdz 103 gadu jubilejai, gadi viņu nebaidīja un nepiebremzēja. Ar dzirkstelēm acīs, kas iedvesmo citus, pati stāsta: “Daudzi labākie draugi jau aizgājuši mūžībā, esmu vecākā un stiprākā. Tas manos gēnos no Graudiņiem, tāpēc cenšos visus pārējos uzmundrināt, mudināt pārciest sāpes un uzveikt slimības.”

Var tikai apbrīnot cik možs gars viņā mīt neskatoties uz ļoti cienījamo vecumu, noslēpums mīt fiziskajās aktivitātēs ik dienu, kā arī prāta asuma saglabāšanā. Aizkustinošs ir brīdis, kad dzerot tasi tējas, Lilija mums noskaita dzeju, kas spilgti palikusi viņai atmiņā, liekot kavēties domās par aizgājušo tēvu.

„Pelēkie bērzi un pēdējie ziedi vēl zan, es vēlētos aiziet ar Tevi šai vēlajā vakar vēl, un ejot vēl vēlētos sajust, kā sirds vēl mīlē arvien, jo abi mēs gājēji esam, un laiki kā ūdeņi skrien,Tu aizgāji šķīries no manis, un smaidi Tev aizgāja līdz, tik palika Vidzemes svelmē, viens novīdis magones zieds”

P1670369

Arī Latvijā viņa spējusi palīdzēt dzimtajam pagastam un Graudiņu atvasēm. Limbažu pagasta Stūrīšos dzīvojošie stāsta, ka vienīgi, pateicoties Amerikā dzīvojošajai viņas tēva tantei Lilijai, Graudiņu dzimtas īpašums tika atgūts. 1993.gadā no vairāk kā desmit ēkām uz Stūrīšu zemes vairs bija saglabājušās tikai trīs, bet tīrumi un pļavas pārpurvojušies un aizauguši. Tagad „Stūrīši” ir atdzimuši un atkal kļuvuši par pagasta ļaužu pulcēšanās vietu, kur atjaunota biedrība “Imanta” un pārbūvētajā skatuvē atkal rit teātra izrādes.

Atvadoties no mums Lilija saka: „Es ļoti, ļoti cienu un mīlu latviešus”. Šie vārdi no viņas lūpām izskan tik patiesi un silti, neaprakstāmas ir sajūtas, satiekot tik brīnišķīgu un gaišu cilvēku kā Lilija, kas veltījusi visu savu mūžu latviešu tradīciju, tautisko rakstu saglabāšanā, un nodošanā nākamajām paaudzēm. Apbrīnojami.

Share