Ceļmalas ubagi

Pēc drāmas pulciņa mēģinājuma vērošanas pie zilajiem, jau agri no rīta devām starta šāvienu savam tālākajam ceļam. Bruņojušies ar vakardienas zīmi „New York”, stāvējām pie uzbrauktuves uz tilta un sildījāmies patīkamajā sestdienas rīta Floridas saulītē. Ik pa laikam uzmetot acis uz uzrakstu, galvā ieskanējās Sinatras gabala meldiņš – garastāvoklis, kā jau gandrīz katru dienu, bija virs debesskrāpju jumtiem. Galīgi nevedās īkšķošanā, tomēr, kas gan tas par makšķernieku, kas lomu zaudē nepacietībai. Zivs tepat kaut kur bija, tik jāvicina ēsma un jāgaida, kad pieķersies. Pēc laiciņa nolēmām pamainīt vietu, un kā divi malu zvejnieki, kas slāj pa niedrēm aizaugušu Gaujas krastu gar upmalu, devāmies virsū uz lielākās Amerikas Austrumu krasta auto artērijas. Vajadzēja atrast labāko vietu, kur demonstrēt Ņujorkas zīmes un īkšķa kombināciju. Maz mēs nojautām, ka tas šinī pilsētā – Džeksonvilā – nebūs tik vienkārši. Pirmkārt, pilsēta brīvdienu rītā likās izmirusi. Otrkārt, neviens nedomāja pat apstāties. Pēc vairāk kā divu stundu gājiena ar kājām nolēmām piestāt benzīntankā, lai kādu mēģinātu uzrunāt tur. Aprunājāmies tik ar vienu puertorikāņu tūristu pāri, bet viņi nebija pārāk atsaucīgi. Nolēmām ieņemt vietu uz uzbrauktuves, kura likās pietiekami laba. Pēc laiciņa zivs uzkodās, tāpēc steidzāmies to piecirst – lekt mašīnā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad ieraudzījām tos pašus puertorikāņu – sieva un vīrs acīm redzot bija apspriedušies un nolēmuši mums izpalīdzēt. Vēl lielāks bija pārsteigums, kad abi pastāstīja, ka mūs ar Ņujorkas zīmi redzējuši jau vakar, pa tumsu ejam gar baiso lielceļu. Tikām pavesti samērā nelielu gabaliņu, taču tas mums ļāva nokļūt stratēģiski perfektā vietā, kur garām brauca vislielākā satiksme.

Ne cik ilgi, un jau sēdējām kāda pensionēta armijas zobārsta mašīnā, šķērsojot Floridas-Džordžijas robežu. Un tad nāca lielā veiksme – kāds smagās automašīnas šoferis ar mazu suņuku, kuri bija speciāli griezuši apkārt uz lielceļa, jo nepaspēja mūs paķert pirmajā reizē. Ar viņu nobraucām ap 500 kilometriem, pļāpādami, stundu stāvēdami sastrēgumā pēc negaisa, vīrs pat aizveda mūs uz pusdienām McDonaldā, kā arī vakarā piedāvāja pārlaist nakti savos ripojošajos apartamentos. Vēl nebija tumšs, tāpēc nolēmām kulties tālāk. Norunājām, ka neveiksmes gadījumā dosimies atpakaļ. Ja nebūtu jāuzkrauj krava nākamajā dienā, šoferis būtu gatavs mūs aizraut līdz pašai Ņujorkai. Kārtējā nejaušā, bet aizkustinošā dzīves ceļu krustošanās ar labsirdīgu cilvēku. Tomēr mums palaimējās, un tikām kādā automašīnā pie jaukas melno ģimenītes – vecākiem un diviem mazajiem.

IMGP5984

Nakts bija silta, tāpēc tika pārlaista pie ceļa esošajā ātrās ēstuves stāvlaukumā, man neaizverot ne acu. Kolēģis Kristaps gan pamanījās uz stundiņu atlaisties sēžot uz stāvlaukuma betona apmales, galvu uzmetis uz klēpī sakrustotām rokām. Kopā ar pirmajiem saules stariem arī mēs uz ceļa sveicām agros braucējus. Visas automašīnas likās dīvaini piestūķētas ar cilvēkiem, kas bija galīgi nesaprotami. Tomēr vēlāk atklājās, ka ir taču svētdiena – baznīcā iešanas diena. Pēc bez panākumiem aizvadītas stundas nolēmām piesēst, lai atpūstos, kad notika kas patiesi neparasts un nepieredzēts. Nepagāja ne divi acu mirkļi sēžot uz somām ceļa malā, kad pie mums piebrauca un apstājās mašīna. Tomēr vīrs uzvalkā pie stūres, norullējis stiklu, kas atdalīja mūsu pasauli no viņa, pat nedomāja mūs aicināt savā automašīnā. Tā vietā mūsu virzienā izstiepās uzvalka piedurknē tērpta roka ar pabiezu dolāru žūksnīti tajā. Sākām skaļi smieties – pirmo reizi ceļojuma laikā bijām noturēti par ceļmalas ubagiem. Izskaidrojām patiesību maldinātajam melnajam mašīnas šoferim, protams, atteicāmies no naudas ar vienu lūgumu – aizvest mūs cik tālu iespējams. Vīrs gan tālu nebrauca – baznīca atradās pāris kilometrus uz priekšu, bet mūs viņš paņēma. Kad pastāstījām savu stātu, kristieša žoklis atradās uz mašīnas grīdas – sniedzot naudas žūksnīti ko tādu viņš nebija gaidījis. Lecot ārā saņēmām visu varenā svētību un solījumu, ka par mums šodien dievam tikšot aizlikts kāds labs vārds. Pateicāmies un izkāpām.

Un notika brīnums – pēc īkšķa izstiepšanas piestāja jau pirmā mašīna. Un, tavu laimi – tā bija pilna ar cilvēkiem. Bet ar piekabi. Lieki teikt, kur mēs ar platu smaidu jau pēc pāris sekundēm ķērām vēju. Joki nebeidzās, un pēc neilgas stopošanas, atkal nokļuvām piekabē, atkal tajā pašā automašīnā, kurā iepriekš. Pirmo reizi mūs kāds paņēma divreiz. Tālāk gan nesekmējās, garastāvokli nomāca uznākušais miegs un nogurums pēc negulētās nakts. Braucot nākamajā automašīnā jau pieķēru sevi iesnaužamies pret paša akceptu. Bija pagājušas vairākas stundas, necik ievērojami tālu tikuši nebijām, miegs mācās virsū kā mušas vasaras vakarā –ne atgaiņāties. Gandrīz divas stundas kaltējāmies saulē, balansējot uz izmisuma robežas. Arvien kārdinošāk izskatījās siltā un zaļā zālīte lielceļa grāvmalā – tikai nedaudz palikt savu somu zem galvas un atlaisties. Taču noturējos. Atmetuši ar roku neatsaucīgajiem šoferiem, nolēmām doties uz benzīntanku, kad burtiski pēdējais mēģinājums sekmējās. Par laimi tikām smagajā mašīnā pie kāda brazīlieša, kas angliski runāja kā mēma zivs. Tas nozīmēja, ka nebūs jāpļāpā. Ilgi nedomājot, aizmigām.

IMGP5937

Vašingtonas centru sasniedzām pievakarē, laiks bija maigs, nakts solījās būt vasarīgi karsta. Lai arī naktsmājas nebija, par to nebēdāju nedz es, nedz Kristaps. Man pat gribējās vienu nakti pārlaist kādā no varenās galvaspilsētas parkiem, laukumiem vai pieminekļu pakājēm. Vietējā McDonaldā piekļuvām internetam un uzrakstījām pāris latviešiem un vietējiem, apjautājoties par satikšanos un gultasvietu. Īsti gan nesekmējās, taču labo omu lielisku padarīja restorāna personāls, kas kā komplimentus atnesa mums aukstu ledus un sulas kokteili, lai arī visu šo laiku esot tur, nebijām pasūtījuši pat burgera gabalu. Nopriecājāmies un jau kravājāmies, lai dotos ieņemt labāko vietu zem zvaigznēm, kad Couchsurfing.org – vietnē, kuru izmantojam, lai meklētu naktsmājas, atbildēja kāds panamietis. Vispirms noraidījis mūsu lūgumu, vīrs laikam bija pārdomājis. Tik veiksmīgs pavērsiens lika starot visu ceļu līdz viņa mājām. Un ejot pat nenojautām, ka tuvākajās dienās Vašingtonā aizvadīsim neaizmirstamu laiku un iegūsim kārtīgu sirdsdraugu. Un – neizpaliks arī nakts zem Piena ceļa. Bet par to visu – eh, šoreiz laikam gan ne nākamajā stāstā.

Share