90.stāsts. Uzlādēt latviskās baterijas – Alberts

Reti var sastapt cilvēkus, kas būtu izcili gan mākslā, gan sportā. Liela daļa no mums pazīst leģendāro ansambli Čikāgas piecīši un tās dibinātāju Albertu, bet ne visi zin par viņa izcilajām futbolista gaitām, kas palīdzējušas dzīvē tikt uz priekšu pat grūtos brīžos. Viņš pastāsta mums to, kas citreiz varbūt palicis aizkadrā.

Alberta māte bijusi ārkātīgi šarmanta un talantīga Latvijas poliete, savukārt tēvs pēc savas profesijas bijis daiļkrāsotājs, kurš Ulmaņa laikā apbraukājis vai visu Latviju būvējot skolas un citas ēkas. Bērnībā uzaudzis gana pieticīgos apstākļos, Albertam vēl esot mazam puikam, vecāki šķīrās, un viņu praktiski uzaudzināja divas vecmāmiņas. Kad puikam bija vien ap astoņiem gadiem toreizējais prezidents Ulmanis viņu aizsūtīja uz laukiem, jo valstī bija likums, ka visiem bērniem, kas sasnieguši 8-12 gadu vecumu pa vasarām jādodas strādāt lauku darbos. Alberts atminās, ka bērnībā lasījis Brigaderes un Jaunsudrabiņa stāstus un brīnījies, bet kad pats uz savas ādas izbaudījis lauku dzīvi, sapratis, cik tas bijis vertīgi un raksturu norūdoši. Atgriežoties Rīgā bijis šokā, jo krievi bija jau ienākuši pilsētas teritorijā.P1670238

1942. gadā viņa tēvs aizgāja karā, un nekad vairs neatgriezās, tas mazajam zēnam bija liels trieciens. Šis smagais zaudējums krasi viņu iespaidojis, viņam pietrūcis vīrieša mugurkaula, jo uzaudzis tikai starp sievietēm. Pēc diviem gadiem divatā ar māti bēguši no krieviem, frontes zonā pavadīts vesels gads, piedzīvojot neskaitāmas briesmas un bailes. Kādu laiku dzīvojuši pie patēva Polijā, tad vairākās pagaidu nometnēs līdz nonākuši līdz Eslingenas nometnei. No bēguļošanas laikiem spilgti atminās gadījumu ar biksēm, kad nakšņojot kādās barakās, nakts vidū sākusies trauksme, jo ienaidnieks tuvojās, steigā nevarējis atrast savas bikses, lai nebūtu jābēg ar pliku pēcpusi, viņš paķēris pieauguša vīrieša ūzas, kas vilkušās pa zemi. Mācība bija rokā: „Nekad nevelc bikses nost kara laikā”, smejoties uzsver Alberts.

Dzīve Eslingenā puikam viņa gados esot bijusi ļoti laba. Šeit arī pirmo reizi sācis spēlēt futbolu kopā ar vācu puišeļiem. Nākot panākumiem, šis sports viņam iepatikās aizvien vairāk, sāka spēlēt vietējos vācu klubos. Viņš atminās: „ Ja spēlē bumbu, Tu esi kaut kas, stāvoklis sabiedrība nodrošināts”. Tieši šeit pirmo reizi pa amerikāņu kareivju radio dzirdējis kantrī mūziku, lai arī vārdus nesaprata, ļoti iepatikās melodija. Bet savu vecmātes dāvināto akardionu tā ari vēl līdz galam publiski nepielietoja. Par pieredzēto kara laikā varētu uzrakstīt varenu grāmatu, jo Alberts ir savācis gana informācijas un citu cilvēku atmiņu stāstus, lai atspoguļotu to laiku dzīvi.

Piecdesmito gadu sākumā viņi pārcēlās pāri okeānam uz Ameriku, kur pateicoties tieši futbola iemaņām spēja atrast gan pajumti, gan arī darbu iztikas pelnīšanai. Paspējis uzspēlet Ohaijo, Milvoki līdz nonacis līdz Čikāgai. Spēlējis visās pozīcijās, bet vislabākie panākumi bijuši tieši vārtusarga lomā. Arī armijas gadus atceras ar smaidu sejā: „ Ja biji veiksmīgs sportists armijā, dzīve bija laba, nelika daudz neko darīt, izturējās ar cieņu”, Alberts atceras savu laiku dienestā. Ar futbola palīdzību arī absolvēja universitāti, kur iepazinās ar savu sievu Skaidrīti, dalot drēbju skapīti ar viņu. Neskatoties uz labajiem panākumiem un mīlestības pret futbolu, vienā dienā pielika tam treknu punktu. Tajos laikos šī spēle bija ļoti nekaunīga un rupja, iespēja gūt nopietnas traumas bija katrā spēlē. Reiz spēlējot pret grieķiem spēles karstumā izcēlās ļoti liels kautiņš un nekārtības no pretinieku komandas skatītājiem, tie draudēja Albertu nonāvēt, lauza krēslus tribīnēs, viņi knapi paspēja nokļūt līdz ģērbtuvēm, kur iebarikādēja sevi, gaidot policijas palīdzību. Tajā dienā viņš saprata, ka tā ir zīme no augšas, nevajag izaicināt likteni, kamēr nav par vēlu, jo tajā pašā laikā viņš var atrasties uz skatuves, un saņemt ziedus un ovācijas par skaisto mūziku, ko izpilda. Paralēli jau bija sākušies piecīšu laiki.P1670237

Sākumā Alberts ar pāris draugiem divas reizes nedēļā vien sanāca kopa un uzspēlēja savam priekam mūziku, papļāpāja, vienvārdsakot, labi pavadīja laiku, bez plāniem šo lietu pavērst nopietnā gultnē.  Bet ar laiku cilvēki sāka lūgt viņus uzstāties arī publiski, palēnām, palēnām kļūstot gana populāri. Viņi bija īstajā vietā īstajā laikā, cilvēki bija noilgojušies pēc humora un jautrības, līdz šim viss bija sēru notīm rakstīts, bet viņi jokojās un smīdināja publiku, kas tajā laikā bija vajadzīgs. Pašam māksliniekam viss spilgtāk atmiņā palikusi pirmā Latvijas koncertūre, tieši pirms pašas neatkarības atgūšanas, kad tautai piecīši bija kā aizliegtais auglis pēc kā tik ļoti ilgojās. Tādas emocijas vairs nebija nevienā citā koncertā, atzīst izcilais dziesmu tekstu autors.

Alberta dzīvē nebija vien futbols un mūzika, paralēli tam viņš bija ļoti aktīvs latviskā gara uzturētājs un patriots. Darbojies latviešu centrā Garezers gan kā sporta aktivitāšu organizators, gan arī kā priekšsēdētājs, dziedājis ar ansambli un skolojis arī savus bērnus šeit. Tā viņam ir īpaša vieta. „Vel joprojām katru vasaru braucu uz Garezeru, lai uzlādētu latviskās baterijas”, atzīst vienreizējais mākslinieks, sportists un tautas patriots.

Share