89.stāsts. Bezbailīgais kareivis – Alfons

Alfonam bija vien desmit gadi, kad viņš iepazina nežēlīgo karu, kad ar bisi plecā aizsargāja ģimeni no iebrucējiem. Bet tas bija tikai sākums viņa militārajai dzīvei, savā mūža gājis cauri ellei un ugunij, pieredzējis gan Korejas, gan Vjetnamas karu, šāvis ar ložmetēju un lēcis ar izpletni, tālāk nododot savas uzkrātās zināšanas un pieredzi tēvzemes aizsardzībai.

Bezbailība un drosme iedzimta no vecākiem. Tēvs bija viņa paraugs it visā.  Viņš bijis kvēls latvju zemes aizstāvis, darbojies Rencēnu aizsardzības frontē, kad iebruka ienaidnieki dzimtenē, tēvu sašāva, bet pateicoties dzelzs pogai pie krūšu kabatas viņš izdzīvojis. „Lode būtu cauršāvusi tieši tēva sirdi, bet poga novirzījusi to uz plaušām, tā bija laime”, tēva stāstīto atceras Alfons. Puika tikko bija beidzis trešo klasi, kad pirmo reizi ķērās pie ieročiem, jo ģimenē vīriešiem bija jāaizstāv sievietes. Viņi bēga caur mežiem, un laukiem, pāri upēm un tīrumiem līdz pat Liepājai. Kuģis bija jāgaida veselu mēnesi. Viss apkārt notika bombardēšana, katra diena varēja būt pēdējā. Bēgot uz Vāciju izmantojuši gan jūras transportu, gan dzelzceļu, gan zirgu pajūgu, gan kāju spēku, to visu mazais puika spilgti iemūžinājis savā atmiņā līdz pat šai dienai.IMG_3264

Kāds latvietis, kurš jau dzimteni bija atstājis 1905. gadā galvoja par viņu nokļūšanu Amerikā, kur piedāvāja darbu savā Atlantijas pilsētas vistu fermā, šāda iespēja bija jāizmanto. 1952. gadā Alfona brāli iesauca obligātajā armijā, tā mudināts vien 18 gadus jaunais Alfons pats brīvprātīgi pieteicās kara dienestam, lai pārstāvētu armijas vienību. Lai arī sagatavošanās nometnes bija gan grūtas, viņš jau no sākuma bija starp labākajiem, lauku darbs dzimtajā Valmieras pusē krietni palīdzēja izturēt visus fiziskos pārbaudījumus. Pēc apmācībām tika nosūtīts uz Koreju, lai papildinātu ložmetējnieku izdilušās rindas. Alfons pastāsta par kara skarbo realitāti: „Ložmetējnieki pirmajās rindās dzīvo vien 30 sekundes, es izdzīvoju ilgāk”. Viņš bija taktiski daudz sagatavotāks nekā pārējā amerikāņu armija, viltības bija iemācījies no Vācijā redzētā.” Nekad nevajag slēpties tieši aiz valņa, bet tālāk no tā, valni izmantojot kā apmānu”, viņš dalās ar kara iemaņām, kas viņam palīdzēja izdzīvot.

Pēc pavadītā gada Korejas karā, atgriezās Karolīnā, kur uzsāka jaunas apmācības. Ložmetēju nomainīja pret izpletni. Šeit viss bija daudz nopietnāk, dzelzs disciplīna. Viņš bija speciālo uzdevumu izpletņlēkšanas vienībā, pirmais grupējums vēsturē, kas tika apmācīts ekstrēmām misijām. Viņiem mācīja kā izlekt ienaidnieka zonā jebkādos apstākļos, vienalga vai nakts vai diena, vai jāpiezemējas mūžamežos vai kalnu pakājēs. Savā karjerā lēcis vairāk kā 500 reižu, ir bijuši gadījumi, kad neatveras pirmais izpletnis, kad sapinās auklas ar partneri, ko vējš uzpūtis virsū, bet viņš izdzīvojis. Alfons atceroties pagātni iestarpina arī kādu humoru: „Ja neatveras abi izpletņi, tad ir vakars uz ezera, vienīgi vari mest kūleņus un cerēt uz laimi”. Vēlāk divus gadus karojis arī Vjetnamā, zaudējis daudz biedru, redzējis asinspirti.

IMG_3262

Godam nokalpojis 26 gadus militārajā dienestā, Alfons atvaļinājās ar kapteiņa pakāpi, lai arī dienestu uzsāka kā parasts zaldāts. Vienmēr domās bija ar tēvzemi. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņš katru gadu devies uz dzimteni, lai dalītos savā milzīgajā pieredzē, konsultējot Latvijas aizsardzības ministriju, darbojies arī Cēsu instruktoru skolā. Vairāk kā divdesmit gadus braucis uz Latviju, kamēr vēl spēks būs kaulos, to nepārstās darīt enerģijas pilnais Alfons.

Aizejot pelnītā atpūtā, sācis aizrauties ar rotkalšanu, jau vairāk kā 30 gadus viņš katru vasaru ir sastopams latviešu centrā Garezerā, kur apmāca jaunos censoņus, palīdzot tiem radīt brīnišķīgiem latviešu rakstiem rotātus mākslas darbus, viens no tiem ir patriotiskais Nameja gredzens, ko bieži var redzēt pirkstā ārzemēs dzīvojošiem latviešiem.

Share