87.stāsts. Profesionāls latvietis – Armands

„Šobrīd esmu profesionāls latvietis – dziedu vīru korī, vadu latviešu biedrību Čikāgā, lieku radio, rakstu latviešu presei, vienīgi nesaņemot par to algu”, ar humoru atbild leģendārais un tautā mīlētais „Čikāgas piecīšu” solists Armands. Visu savu mūžu pavadījis šajā lieliskajā ansamblī, ar savu mūziku priecējot tūkstošiem cilvēku sirdis. Vai Jūs variet iedomāties, ka mūzika Armanda dzīvē bija tikai otra mīļāka lieta?

379563_2919931724409_355781753_n

Muzikālās saknes. Savulaik Armanda onkulis Haris ticis uzskatīts par labāko akordeona virtuozu visā plašajā Kanādā, viņš izdevis arī zināmo dziesmu plati „Latvian Dance Party”. Tēvocis Eglentāls bijis tuvs Jāzepa Vītola draugs un kolēģis. Arī viņa vecāki bijuši muzikāli, māte Jelgavas skolotāju institūtā mācījusies dziedāšanu pie paša Mediņa, vēlāk Čikāgā noorganizējusi meiteņu ansambli. Tēvs bijis ļoti sabiedriski aktīvs un piedalījies latviešu kultūras dzīves organizēšanā, kad no Vācijas bēgļu nometnēm nonākuši Amerikā. Sākumā ceļš nebija nemaz tik viegls. Viņa vecāki ar kuģi iebraukuši Ņūorleānā, tad bija spiesti gadu strādāt Misisipi štata fermās, lai atstrādātu savu pārvešanu pāri okeānam. Jau uzriez zinājuši, ka šajā Dieva pamestajā nostūri palikt nevēlas, šķērsojuši visu Ameriku, nokļūstot ziemeļos pie Tonas tantes, kur saules gaismu arī pirmo reizi ieraudzījis Armands.

Atceroties kā viss varēja dzīvē iegrozīties, viņš ir neizsakāmi laimīgs, ka nokļuvis tieši Čikāgā, pilsētā, kas tajos laikos bija piesātināta ar kultūras pasākumiem, koncertiem un dažādiem uzvedumiem. Armanda bērnība bija piepildīta ar sarīkojumiem, jo viņa tēvs, kurš darbojās gan latviešu biedrības namā, Daugavas vanagos, korporācijās un pat draudzē, vienmēr puisīti ņēma sev līdzi. Deviņu gadu vecumā Armands pirmo reizi dzirdēja „Čikāgas piecīšu” izrādi. Satriecošās sajūtas atceras viņš: „Kā viņi ņēmās pa skatuvi, jokoja, izklaidēja, dziedāja – fantastiski dievi”. No tā brīža piecīši kļuva par viņa elkiem, viņš pats mājās sāka apgūt viņu dziesmas, izpildot tās uz savas ģitāras, ko sācis apgūt jau no 4 gadu vecuma. Tīņa gados viņš aizvien biežāk sāka dziedāt latviešu sarīkojumos, gan Garezera vasaras nometnē, gan biedrības namā Čikāgā. Liktenīgs brīdis notika, kad viņš ar māsu skolas pasākuma programmas ietvaros izpildīja pāris dziesmas kopā ar piecīšiem, tā esot bijusi fantastiska sajūta, atrasties uz vienas skatuves kopā ar šiem māksliniekiem. Viņiem kopā labi skanēja, ko vēlāk pēc gadiem arī atcerējās grupas dalībnieki.

542264_255356931222839_1916566077_n

Ejot laikam ansambļa sastāvs mainījās, vecie gāja prom, vajadzēja jaunas asinis, un Armandam esot vien padsmitgadīgam puikam tika piedāvāta liriskā solista vieta piecīšos. „Kad manā pirmajā piecīšu koncertā Klīvlendas dziesmu svētku ietvaros, bija jādzied sarežģītā un gana garā „Pazudušā dēla” dziesma, biju nobijies nepajokam” atceras Armands. Bet viss aizritēja izcili, viņš ansamblī bija kā zivs ūdenī, kas arī turpmākos 42 gadus visos pasaules kontinentos un pilnīgi visās tūrēs turpināja dziedāt tautās mīlēto un aizkustinošo dziesmu „Pazudušais dēls”. Varētu teikt, ka tieši viņš vēlākos gados piecīšus pacēla citā līmenī. Kad visas pasaules malas bija apbraukātas, jo koncerti tika aizvadīti ne tikai Amerikā un Kanādā, bet arī Austrālijā, Dienvidamerikā un Eiropā, pienāca kārta arī Latvijai. Vēl pirms šis tūres Armands individuāli paņēma ģitārspēles privātstundas pie kāda vecā aroda meistara, kurš bija viņa visu laiku labākais skolotājs. „Šis vecītis pavēra citu pasauli uz ģitārspēli”, atminās pats mākslinieks.

Pienāca maģiskais 1989. gads, kad „Čikāgas piecīši” pirmo reizi ansambļa pastāvēšanas vēsturē devās uz Latviju. Viņiem nebija nekādas nojausmas, kas viņus tur sagaida. Pirmais koncerts notika Cēsu pilsdrupās. Piecīši šļūcot pa dubļaino kalniņu lejā uz estrādes skatuvi, ieraudzīja pārpildītās skatītāju rindas, cilvēki bija visur, uz soliem, zālē, pat uz pils pūriem sasēduši.  Armands atceras spilgtās atmiņas: „Cilvēki kliedza, histēriski kliedza, karogus plivināja”. Kaut ko tādu viņi vēl nebija pieredzējuši. Tas bija kā apvērsums, kas tautas atmodas laikā bija tik ļoti nepieciešams, tas uzlādēja un deva pārliecību visiem latviešiem. Šīs koncertturnejas laikā viņi paspēja uzstāties vēl vairākās pilsētās, kā arī pilnībā tika izpārdoti divi koncerti Mežaparka lielajā estrādē. „Ja māksliniekam ir iespēja pieredzēt koncertu, kura dēļ ir vērts dzīvot – tā ir laime, jo ne katram ir tāda iespēja dota”, tā Armands atceras šo vienreizējo laiku Latvijā, kas bijis unikāls un nepārspējams. Un kurš gan var palikt vienaldzīgs viņiem, kad tiek izpildītas slavenās dziesmas „Mūsu mīlestība”, „Par mani draudziņ nebēdā”.Cikagas_piecisi (1)

Tikai nesen, pēc 52 gadu pastāvēšanas slavenie piecīši aizvadījuši savu pēdējo izrādi, kas notika šī gada 28. februārī, Rīgā, tieši pēc balvas „Mūža ieguldījums mūzikā” saņemšanas. Ansamblī pagājis viss Armanda mūžs, iegūti draugi visās pasaules vietās, piedzīvotas skaistas emocijas, bet tagad viņš var veltīt laiku savai jaunības dienu sirdslietai, kas bijusi pat svarīgāka par mūziku – teoloģija. Jaunībā gribējis kļūt par mācītāju, saistībā ar šo aizraušanos jau pēdējos 20 gadus Armands raksta savu memuāru, kuru tuvākos laikos cer publicēt. „Grāmata būs par reliģijām, ceru to pārdot miljoniem eksemplāru un kļūt mežonīgi bagāts”, vienmēr smaidīgais un ar izcilu humora izjūtu apveltītais mākslinieks raksturo savas nākotnes ieceres.

Share