Bagātību meklētāji

karunaArtūrs ir foršs latviešu puika, kas ielūdza mūs pie sevis uz pāris stundām tā teikt – atvilkt elpu no ceļa. Uzspēlējam pāris tenisa mačus, nopeldamies baseinā, kaut kur dziļi vēderos pazūd arī pica ar kolu. Enerģija ir uzkrāta, tāpēc dodamies tālāk pa Floridas mazajām saliņām, ar mērķi sasniegt pēdējo no salu pilsētiņām – Key West. Stāvam ceļa malā ar lielu pārliecību ātri noķert mašīnu. Šeit ir tikai viens ceļš, kurš iet divos virzienos, vijoties cauri maziem zvejnieku un atpūtnieku ciematiņiem, pārlecot no salas uz salu ar tiltiem un abās pusēs brīžiem paverot gleznainu skatu – vienā uz Meksikas līci, otrā uz Atlantijas okeānu. Tomēr autovadītāji viens pēc otra paslīd garām, kurš pamāj ar roku, kurš novērš skatienu. Gadās arī pa kādam policistam, kurš kā mamma pikti ar pirkstu pakrata mūsu virzienā. Te beidzot apstājas kāda meitene ar vārdu kā lietuviešu šokolādei – Karuna. Vārdu pa vārdam, līdz noskaidrojas, ka sieviete ir profesionāla bagātību medniece. Viņai ir komanda ar kuģi un ekipējumu, ar investoriem, kuri maksā algu, bet savāc lielāko daļu no atrastajām bagātībām. Darbs ir interesants – vispirms jāizpēta vēstures liecības un arhīvi, lai noskaidrotu seno kuģu, kas pārvadāja vērtslietas, maršrutus. Jāveic aprēķini, lai noskaidrotu, kur precīzi tie varētu būt nogrimuši. Jāsaskaņo ar valdību niršanas atļaujas un tad uz vairākām dienām, kad jūru  ir mierīgāka – komanda dodas ceļā. Pirmo Amerikas kolonistu kuģi pārvadāja ļoti vērtīgas lietas – zeltu, monētas, artefaktus. Key West ir pasaules slavena dārgumu meklētāju ostas pilsēta, jo šajā reģionā ir nogrimuši visbagātākie kuģi.

featured

Pilsētiņā Dieva vietā ir leģendārais bagātību mednieks Mels Fišers – piedzīvojumu meklētājs un profesionāls nirējs, kam 1985. gadā izdevās atrast mazāko daļu no mītiskā spāņu dārglietu kuģa “Nuestra Señora de Atocha” kravas. Atradumu kopējā vērtība mūsdienu valūtā bija ap 500 miljoniem ASV dolāru. Katru gadu, tieši nedēļas nogalē, kad tur ieradāmies arī mēs, pilsētiņā svin Mela Fišera dienu, kad visi bagātību mednieki sanāk vietējos krogos un piemin savu draugu, elku un leģendu. Taču Karunai un viņas komandai bija cits plāns – kad vēl labāk doties medības, ja ne brīdī, kad visi pārēji dzer rumu un dzied dziesmas. Tāpēc jau divas dienas vēlāk grupa bija ieplānojusi doties jūrā uz pāris dienu tūri. Pēc sievietes vārdiem, ir aplēsts, ka Meksikas līča dibenā vēl joprojām guļ dārgumi vismaz 5 miljardu ASV dolāru vērtībā. Taču Meksika ir aizliegusi jebkādas aktivitātes viņu teritoriālajos ūdeņos. Ir vietas pasaulē, kurās ir precīzi zināms, kas un kad ir nogrimis, kāda ir tā vērtība un kā tam tikt klāt. Vienīgā problēma ir vietējās valdības, kurām īsti nevar par to visu stāstīt līdz galam, bet kuru piekrišana ir obligāta veicot šādas aktivitātes. Tāpēc ir radusies situācija, kad rokas niez, bet rīkoties nedrīkst. Protams, šo vietu precīzas koordinātas Karuna atteicās nosaukt. Tā mednieku stāstos paiet viss brauciens uz Key West – viens no skaistākajiem ceļiem, kuru ceļojuma laikā nācies mērot. Debesis ir pilnīgi skaidras, tumši zilganzaļas austrumos – virs Atlantijas okeāna, iesārtas rietumos – virs Meksikas līča. Bezvējš ir atstājis jūru kā spoguli, rietošais dārgakmens virs netveramās horizonta līnijas iekrāso tuvojošos nakti mazliet oranžsarkanu, atstājot elpu aizraujošu atmiņu gleznu, lai vēl nepacietīgāk tiktu gaidīta rīta gaisma. Brīžiem sajūta ir kā braucot ar automašīnu pa jūru, tik vietām ūdenim mijoties ar veģetāciju.

IMG_3111Key West ir slavena ar kādu ļoti interesantu lietu – tajā atrodas visvairāk fotografētais objekts ASV – 90 jūdžu atzīme līdz Kubai. Jāsaka godīgi, ka paši neatradām sevī motivāciju stāvēt garā rindā (kas bija arī pa nakti), lai tikai nofotografētos pie dzeltena stabiņa ar ciparu uz tā. Tikmēr Karuna pastāstīja kādu noklausītu atgadījumu pirms pāris gadiem. Kubieši laiku pa laikam mēģina pārvarēt ūdens šķērsli, lai tiktu ārā no komunistiskā režīma – kurš to dara ar laivu, kurš ar plostu, kurš vienkārši peldus. Pēdējie gan parasti atrod mieru jūras dibenā vai haizivju vēderos, taču reiz kāda motorlaiva piestājusi pie pilsētiņas ar sveikiem un veseliem kubiešiem. Taču ne parastiem bēgļiem – pāris militāristi, patrulējot uz ūdeņiem un ķerot nelegālos pārbēdzējus, paši aizdomājās, ka varbūt kapitālismā tomēr ir laime. Tad nu saņēmuši dūšu, vīri izdomāja bēgt no Kubas savas dežūras laikā. Veiksmīgi šķērsojot jūru, laiva piestājusi pie pilsētas galvenās ielas agrā rīta stundā, kad visi tikai lēnām gājuši mājās pēc ballītes. Liels bijis pilsētnieku pārsteigums, kad krastā izcēlušies kubiešu militāristi ar armijas formastērpiem un kalašņikoviem rokās. Vēl labu laiku puiši klīduši pa pilsētu, jo nav bijis neviens, pie kā vērsties pēc politiskā patvēruma – apkārt bijuši tikai ballētāji. Vēlāk gan problēmas bijušas ar statusa piešķiršanu, jo militāristi nevar būt politiskie bēgļi. Taču izdot atpakaļ arī neesot bijis prātīgi, jo visi zināja, ka tādā gadījumā puišus gaida klusa lode miesās. Laikam beigās patvērums tomēr piešķirts, taču to īsti neviens vairs nezina. Un tāds arī ir šīs pilsētiņas gars – cilvēki uz tejieni lielākoties brauc baudīt dzīvi un šad tad sastop arī ko negaidītu. Vai arī nesastop ko gaidītu. Bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Share