86. stāsts. Mīlestība pāri laikam – Mārīte

Viņi skūpstījās bikli, bet kvēli – pirmo reizi zem šalcošiem bērziem – baltiem. Un tad atkal – gandrīz pēc četrdesmit gadiem, ar joprojām sārtošām mīlestības oglēm sirdīs. Vējam labpatikās uzpūst, un sacēlās liesma. Liesma, kas dega nākamos četrpadsmit gadus. Viņu mūža laimes brīdi.

Mārīte piedzima Latvijā, bet kopā ar ģimeni un citiem kara bēgļiem nonāca Vācijā. Dzimusi rīdziniece, ar tēva mājām Vecpiebalgā. Mamma bija Rīgas mamzelīte, kuru tēvs kādā zaļumballē nolūkojis skaistās kleitas dēļ. Ar Rīgas dāmu vietējie skuķi iznesībā un grācijā sacensties nevarēja. Un tāpēc visu kopdzīvi tētis mammuci lutinājis kā princesi.

P1670372Tomēr kara un pēckara gadi Vācijā tika pavadīti trūkumā un lielā badā. Visi radi un draugi tika atstāti Latvijā, līdzi paņemot tikai sakaltušu maizīti. Labu laiku tas bija vienīgais iztikšanas avots. Vēlākie gadi gan krāsojās saulaināki, ar laiku ģimeni aizvedot uz lielāko latviešu diasporu, kas kā no ķermeņa vardarbīgi atrauts loceklis joprojām spītīgi turpināja raustīties konvulsijās, tiesa, vēlāk kļūstot par trimdas spēka pamatu. Kopš savas sešpadsmitās dzimšanas dienas Mārīte tās vairs nesvin – tieši šajā dienā viņa zaudēja tēvu. Ko nepaņēma karš, to paņēma vēzis.

Ja prieki nemītos ar bēdām, ja skumjas nevītos ar gavilēm, tā nebūtu dzīve. Un, mēs nebūtu dzīvi, ja savās sirdīs neielaistu kaisli un mīlu. Mārīte satika Gunāru Eslingenas nometnē. Viņi bija tikai bērni, nenogurstoši pusaudži. Tajā skaistajā vecumā, kad sirds nepazīst robežas, kad mīlestība nav redzējusi sāpes. Kad nav vajadzīga saule, lai gūtu siltumu. Kad nav nepieciešams mēness, lai izgaismotu pusnakti. Kad nav jābūt nemirstīgam, lai ticētu mūžībai. Viņa bija ar sliktu gaitu, draugi bieži zobojās, aicinādami iet viņu pīlēs. Māte lika apmeklēt baleta nodarbības, lai to koriģētu. Taču tauriņi veda uz tautiskajām dejām. Un ne jau zaudēto tēvzemi tā meklēja dejas solī. Tās bija Gunāra rokas, kas grieza meiteni apkārt sev kā bezrūpīgu bērnu. Tā bija viņa siltā plauksta, kas jaunavu turēja klāt ar spēku, lielāku par gravitāciju. Un kad abi, rociņā sadevušies staigāja pa ābeļdārziem, kā izslāpušas bites sūcot dzīves smaržīgo nektāru, ziedēja viss. „Viņš mani nobučoja zem viena bērza. Tad taču mēs vēl bijām tikai bērni,” uz brīdi jaunība uzzied Mārītes acīs. „Bet tas arī bija viss – mēs tikai staigājāmies saķērušies rokās.”

Kā ledus zem smaguma lūza jaunās meitenes sirds, kad uz viņas palodzes smagiem spārniem nolaidās baumas par to, ka viņas sirdspukstu diriģentam ir bijis romantisks laiks ar citu daiļavu. Tādos brīžos liekas, ka vēderā iemitinājusies čūska, kas pēkšņi sākusi trakot. Un, lai kā arī to gribētos izvemt, rāpulis iesprūst kaut kur kaklā, un kā kamols tur saritinās. Lepnība un dusmas ienāk roku rokā neklauvēdamas, bet aizslēdz durvis un aizbultē logus. Ābeles nozied, ziedi nobirst, un kuģi ostu atstāj katrs ar citu galamērķi. Un ceļabiedri, nonākuši krustcelēs, dodas katrs savu ceļu. Mārīte nonāca Bostonā, bez jebkā cita, kā vien atmiņu fotogrāfijām no saules dienām.

Latvieši ASV stipri turējās kopā – pazaudēts bija kas ļoti dārgs – mājas. Arī Mārīte dzīvoja latviskā vidē. Viņa Bostonā apprecējās, audzināja bērnus. Mīlestība šeit nebija – meitene zināja, ka līdz ko pieaugs bērni, viņa šķirsies. Viņam tāpat – nelaimīga laulība ar filipīniešu anglieti, kas beigu beigās tika šķirta. Taču, pirms vēl tas notika, ar Kanādas draugu palīdzību Gunārs atrada jaunības dienu mīlestības kontaktus, un uzsāka saraksti. Taču liktenis un lepnums abus kopā nesaveda. Kad bija iespēja tikties, Mārīte tīšu prātu no tās izvairījās. Jaunības vilšanās joprojām dedzināja sirdi un sēja prātu piesardzības pavadā. Arī Gunārs bija ar zelta riņķi pirkstā. Un tā tas turpinājās desmit gadus.

Mārīte gulēja slimnīcā. Blakus savai mātei, kas tūlīt gatavojās pārciest operāciju. Tikmēr mājās viņas vīrs atbildēja uz telefona zvanu, sadzirdēdams svešinieka balsi tajā. Balss bija satraukta, uzzinot, ka iegūtais telefona numurs ir bijis pareizs. Sekoja grūtākais – uzzināt, kur patlaban atrodas mājas saimnieka sieva. Mārītēs vīrs to arī pastāstīja, un Gunārs steidzās uz slimnīcu. Vīrietis bija kļuvis par šķirteni, taču sirds bija mīlestības pilna. Zvans uz slimnīcas telefonu, lai dabūtu runāt ar viņu, uzzināt kur sieviete tieši atrodas. Tomēr, Gunāra balsi, arī šoreiz Mārīte izvairījās. „Es pateicu, ka ir jau vēls un ka mammai ir sarežģīta operācija, tāpēc slimnīca apmeklētājus nepieņems, un iekšā tikt nebūs iespējams. Uz ko viņš man par pārsteigumu atbildēja apņēmības pilnu – es tikšu!”

Un viņš tik tiešām tika. Pēc trīsdesmit deviņu gadu neredzēšanās, abi atkal satikās. Sarunās slimnīcā tika pavadīta visa nakts. „Sajūta bija tāda, it kā mēs nekad nebūtu šķīrušies,” esam liecinieki patiesas sirds atmiņas uzplaiksnījumam. Un drīz pēc tam, Eslingenas padsmitniekiem iesākās dzīves laimīgākie gadi. Kad abi precējās, viņa zināja, ka kādu dienu saredzamā nākotnē vīru paņems slimība. No četrpadsmit laimes gadiem pēdējie pieci bija grūtāki. Un tad atkal abi šķīrās, tikai šoreiz tas bija viņš, kurš aizgāja. Taču vēl šodien, atceroties šo stāstu, Mārītei acīs atmirdz mīlestības asara.

Share