85.stāsts. “Mazās Latvijas” darba rūķis – Inga

Tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas teritorijas, pāri okeānam un ezeriem pastāv tautās sauktā “mazā Latvija” jeb latviešu centrs Garezers, kurš izveidots ar mērķi pulcināt latviešu sabiedrību, audzināt un mācīt latviešu jaunatni, lai stiprinātu latviešu valodu, kultūru un garīgās vērtības, lai veicinātu latvietību un saites ar Latviju. Lai šī maģiskā vieta, kas pārvērš simtiem latviešu dzīves, spētu pastāvēt, nepieciešami entuziasti, kas velta savu brīvo laiku nometņu, sarīkojumu organizēšanai. Spilgts piemērs ir vienmēr laipnā un atsaucīgā Inga, kas jau pēdējos 13 gadus darbojās kā Garezera vasaras vidusskolas biroja vadītāja.

6760_123322762273_5560812_n

Ingas dzimtsrakstos atrodami gana ievērojami radinieki, kas piedalījušies Latvijas vēstures veidošanā. No mātes puses nākuši slaveni lidotāji un jūrnieki. Kā piemērs jāmin, vectēva brālis, kas bijis pirmais latvietis, kurš 1918. gadā, atrodoties uz sava tvaikoņa “Maiga” okeāna ūdeņos, saņēmis ziņu par valsts neatkarības pasludināšanu, uzvilcis pirmo sarkanbaltsarkano karogu kuģa mastā. Savukārt cits onkulis bijis pirmais Latvijas pilots, kurš ieguvis lidotāja apliecību ar kārtas numuru viens. Visi senči bijuši kaislīgi valsts patrioti un atbalstītāji, kas šo dzirksti nodeva arī nākamajām paaudzēm.

Otrā pasaules kara beigās, kad situācija Latvijas teritorijā kļuva pavisam nokaitēta un bīstama, viņas vecāki mēģināja bēgt uz Vāciju, bet ar pirmo piegājienu tas neizdevās. Mainoties frontes līnijai, netālu no vietas, kur būtu nonākuši drošībā, viņus iesēdināja vilcienā, un atsūtīja atpakaļ uz Rīgu, kur jau viņu dzimtas mājas bija nopostītas, tāpēc mēģināja bēgt atkārtoti. Ne bez pūliņiem un draudīgiem momentiem vecāki nonāca nometnēs, no kurienes vēlāk arī veiksmīgi tika uz Ameriku, vēl nemaz viens otru nepazīstot. Kādā zaļumballē Indiānā, kur māte no lielpilsētas bija devusies atzīmēt Jāņus, viņa iepazinās ar puisi no laukiem, vēlāk abi apprecējās un pārcēlās uz Čikāgu. Tēvs dienējis Amerikas obligātajā armijā, vēlāk studējis un arī visu mūžu strādājis par arhitektu. Māte turpretim bijusi žēlsirdīgā māsa un mācībspēks māsu skolā.

Dzīvojot latviešu pilnajā Čikāgā, kopīgu sarīkojumu, koncertu vai latviešu skolu šeit netrūka, bet pati Inga nekad nemācījās speciālā skoliņā, nebija vajadzības, jo viņa auga ģimenē ar ļoti stingrām latviešu valodas tradīcijām. Vēlākos gados viņa pat sāka strādāt par skolotāju Čikāgas latviešu skoliņā, kļūstot par folkloras un latviešu virtuves pasniedzēju, darbojās arī latviešu Gaidu kustībā. Uz jau pieminēto Garezeru Inga jaunības gados mēdza braukt vasarās, kad tur spēlēja volejbolu, kā arī satikās ar simtiem citu latviešu, kas ik gadu apmeklēja vasaras sarīkojumus, jo šī bija un vēl joprojām ir lielākā latviešu pulcēšanās vieta ārpus Latvijas.7227_163310672273_2773011_n

Inga atceras kā sākusi savas gaitas latviešu centrā: “Uzsāku strādāt Garezera vasaras vidusskolas birojā, jo bija vajadzība: iepriekšējā biroja vadītāja vēlējās iet pensijā, viena no manām meitām bija vidusskolā un vēl divi bērni kandidātos. Biju plānojusi palīdzēt pāris vasaras. Laikam nebiju domājusi tik ilgi darbā palikt, bet kaut kā vidusskolas ritmi ielien asinīs. Mani sajūsmina jaunieši, man patīk novērot to attīstību un attieksmes maiņu no pirmās vasaras līdz absolvēšanai, mani aizkustina, kad jau pieauguši bijušie vidusskolnieki mani vēl vārdā draudzīgi sveicina”.

Par Garezera vasaras vidusskolas nākotni viņa izsakās ļoti cerīgi: “Skolēnu skaits jau vairākas vasaras nav samazinājies, bet pieaudzis, un kaut valodu spēju līmeņi mainās, tomēr ir latviski runājoši bērni un jaunieši, un daudzi, kam identitātē latvietība šķiet nozīmīga daļa. Vidusskolas programmai jācenšas būt līganai, lai spētu dot plašākai grupai jauniešu to, kas katram visvairāk izpalīdz. Ir jāturpina piestrādāt, piesaistīt tekoši latviski runājošus un kvalificētus skolotājus, audzinātājus un nodarbību vadītājus, lai varētu ar katru vasaru piedāvāt saistošu programmu – tiem, kas to saņēmuši no GVV ir jādod tālāk, un, tiem no Latvijas, kam iespēja un interese kādu vasaru pastrādāt šeit, lai rastos iespēja to darīt”. Noteikti jāuzsver, ka Inga savu darbu veic ar sirdi un dvēseli, un pats galvenais viņa ir laimīga un lepna par rezultātiem. Tā kā viņa latviskumu saņēmusi no saviem senčiem, šobrīd veiksmīgi to nodod tālāk arī saviem četriem bērniem, kuri visi absolvējuši vasaras vidusskolu. Viņas dēls šovasar strādājis arī par audzinātāju nometnē, tādejādi palīdzot latviskās vides uzturēšanā.

Share