Sagadīšanās kā neviena

Spožas saules pavadīti, divi neizgulējušies klejotāji ar uz priekšu pavērstiem īkšķiem stāvēja Amerikas vecākā lielceļa malā. Veiksme nebija mūsu sabiedrotā, tādēļ pēc nesekmīgas pirmās stundas, kuras laikā reti kurš pat uz mums paskatījās, bieži vien uzreiz pēc tam ieņemot no mums tālāk esošo braukšanas joslu, tika nolemts mainīt stratēģiju. Vispirms vēders tika papildināts ar ēdienu – kam burgers, kam riekstu un kaltētu augļu mikslis. Tad apciemots liķieru veikals, protams, ne jau, lai iegādātos ugunsūdeni, bet pierunātu laipno pārdevēju no atkritumiem izvilkt kartona gabalu un aizlienēt melno marķieri. Kad tas bija darīts, ar jaunu entuziasmu turpinājām iesākto. Pēc brīža gan iezagās doma, ka vēl joprojām esmu aizmidzis uz galdiņa pie lielveikala un šis viss ir tikai ļauns murgs, kurā esam kļuvuši neredzami katram autovadītājam, kas dodas mūsu virzienā. Tomēr joprojām sūrkstošā muguras āda salipināja ar realitāti. Atkal mainījām stratēģiju un uzbāzties gājām cilvēkiem benzīntankā. Amizantākais bija tas, ka vajadzēja nobraukt vien nieka četrdesmit kilometrus un ceļš, uz kura stāvējām, nekur citur, kā vien uz mums vajadzīgo vietu, neveda. Tomēr jau otro stundu guvām arvien vairāk un vairāk atraidījumus. Kādas divas ļoti simpātiskas jaunkundzes pat atzinās, ka šīm ir pa ceļam, bet drošības apsvērumu dēļ tomēr atteiksies no palīdzības sniegšanas. Es tik tiešām nevaru viņas vainot – nakts smagās mašīnas piekabē, tad nakts zem zvaigznēm pludmalē, tad nakts uz galdiņa pie veikala kombinācijā ar manu apkaltušo seju un specifiskiem insektiem tīkamo aromātu gluži neatstāja tāda mačo tipa iespaidu, kuru gribētu uzņemt savā mašīnas salonā. Ķērāmies pie sava slepenā trumpja un sākām stāstīt, ka esam visā visumā ļoti labi un patīkami cilvēki. Tomēr šķiet, ka mūsu mirdzošās personības tik un tā palika dzīvesveida atstāto seku ēnā. Atlika tikai gaidīt.

P1670144

Kā brīnums nāca trīs bračkas, kas beidzot pārtrauca melno strīpu. Jauni, spēcīgi un ar automašīnu, vīri bija mums patraukušies garām, lai pēcāk kā tautā saka, apmestu ap kāju un atgrieztos savākt ceļmalas klaidoņus. Tikām nogādāti vajadzīgajā vietā pavisam drīz un devāmies uz vietu, kur bija norunāt satikt kādu uz salām dzīvojošu letiņu. Neko nenojauzdami, devāmies iekšā mazā picērijas būdiņā lielceļa malā. Ciematiņš, kurā atradāmies, bija pāris tūkstošus iedzīvotāju liels, ne pārāk pazīstams plašākai publikai. Mans sudraba tikšķētājs rādīja ne vairāk kā bez desmit minūtēm dienas pirmo stundu. Vienos bija sarunāts tikties ar Artūru. Nodomājis, ka puisis varbūt šeit strādā, Kristaps devās iekšā uzmeklēt latvieti. Uz vietas gan šis nebija, taču kāds cits darbinieks apstiprināja šāda kolēģa esamību un iedeva telefona numuru un telefonu, lai varētu Ārčiju sazvanīt. Es tikmēr izgāju ārā atlaisties uz soliņa. Dzirdēju Kristapu sparīgi stāstām pa telefonu par projektu un veicot nelielu iepazīstināšanu – tas viss piederas pie lietas. Jau ļāvos maigajam jūras gaisam un pēdējo dienu iedragātajai miega vēsturei, kad mani uzrunāja kāds latviešu jauneklis. Nosaucis savu vārdu, Artūrs pretī pasniedza roku sveicienam. Nodomāju – ātri gan puisis ieradies, bet izrādījās, ka šis tepat pār ielai iekārtojies. Priecīgs par tikšanos tomēr nevarēju saprast – Kristaps iekšā joprojām dzesēja savu muti, runādams ar telefonu. Abi ar Artūru devāmies iekšā. Tomēr Kristaps joprojām runāja, pie kam, ne tikai ar telefonu – klausules otrā galā bija kāds latvietis. Miljona vērta bija mana ceļa biedra sejas izteiksme, kad iepazīstināju viņu ar letiņu. Mulsums jaucās ar neizpratni un retiem, bet pagariem bārdas rugājiem. Izrādās – 4 x 4 metrus šaurajā picas būdiņā lielceļa malā uz savu pirmo darba dienu šodien pulksten piecos bija jāierodas kādam Artūram no Latvijas. Iedomājos, ka puisis gandrīz aizgāja ar sirdi, kad saņēmis zvanu no potenciālās darba vietas, otrā galā izdzirdēja latvieša balsi ar jautājumu – kur tu esi, vai paspēsi uz pulksten vieniem? Taču šis Artūrs nebija tas pats, ar ko mums bija norunāta tikšanās picērijā vienos dienā. Nabags esot stostījies un neizpratnē vaicājis, kur Kristaps ieguvis telefona numuru, ko viņš grib un kas mēs vispār tādi esot. Tik Dievam un Ārčijam numur divi zināmi iemesli, kāpēc puisis pārcēlies uz visai nomaļu Amerikas vietu. Savukārt Artūrs numur viens – mūsējais džeks – šeit dzīvojot nebija dzirdējis par nevienu pašu latvieša gabalu šeit. Jāizsaka cerība, ka Artūrs numur divi nav iekūlies nepatikšanās ar Latvijas bankām vai valsts izņēmumu dienestu (VID), citādāk pēc šādā zvana pa kādam sirmākam matam galvvidū, un nopietni apsvērta iespēja par biļešu uz Brazilijas džungļiem iegādi.

Visai jautra sagadīšanās, un jau atkal pierādās Otto Ozola kunga novērojums – latvieši ir visur! Bet gleznainais ceļš uz Key West ar šo vēl tikai sākās.

Share