83.stāsts. Gaišs cilvēks – Janīna

Ne vienmēr ir jābūt dzimušam Latvijā, lai būtu liels tās patriots. Vēl interesantāk ir klausīties cilvēkā, kurš dzīvojis ļoti latviskā vidē, augsti godā latviešu tradīcijas un kultūru, bet nekad mūžā nav bijis Latvijas teritorijā. Sarunājoties ar Janīnu, kurai piemīt ļoti mīļa un silta latviešu valoda, ne mirkli nerodas sajūta, ka viņa ne reizi nav redzējusi latvju skaisto dabu, Daugavas krastus vai Baltijas jūru.1157581_10151539566401898_1509398143_n

Janīnas vecāku dzimtas mājas atrodas Lejasciemā, Gulbenes apkaimē. Tēvs visu mūžu bijis savas zemītes mīlētājs, dienu un nakti apstrādājot laukus. Māte mācījusies Cēsīs mājturību. Ģimene bija laimīga, līdz brīdim, kad karš visu mainīja. Krieviem nākot valsts teritorijā, tēvs ļoti negribēja pamest dzimteni, tāpēc nolēma ņemt zirdziņus un tikai nedaudz izbraukt ārpus robežas. Nonākuši Polijā, pārējie bēgļi mudināja arī viņus neākstīties, un mēģināt vēl paspēt ar vilcienu nokļūt Vācijas bēgļu nometnēs, bet bija jau par vēlu. Lidmašīnas sāka bombardēt vilcienus, un tēvs ar māti bija spiesti palikt naidnieka pusē, Polijas teritorijā. Latvieši darba nebaidījās, tāpēc sekmīgi turpināja apstrādāt laukus arī svešā zemē.

JG100_lp58

Lai arī Janīna dzimusi un augusi Polijā, ģimenē vienmēr tika runāts tikai latviešu valodā. Viņa sekmīgi absolvēja gan vidusskolu, gan arī augstskolā izstudēja meliorācijas arodu. Janīna nekad nejutās kā poliete, viņa gribēja redzēt pasauli, iekšā valdīja ceļotājas gars. Tajos laikos nebija viegli izbraukt no valsts, vienīgi uz Krieviju tas bija iespējams. Nolēmusi ar brāļa sievu kopā doties uz Sanktpēterburgu, Maskavu, kā arī apciemot Latviju. Bet tēvs bija kategorisks: „Brauc kur gribi, bet ne uz Latviju”, viņš baidījās par meitas drošību, jo dzimtenē palika cilvēki, kas nevēlēja viņiem labu, un solīja izsūtīt uz Sibīriju, ja reiz spers kāju pāri robežai. Ar salauztu sirdi meitene turpināja strādāt, līdz ar Sarkanā Krusta palīdzību mammas māsa no Amerikas uzmeklēja viņu, un galvoja par viņas uzņemšanu iespēju zemē. Janīna ilgi nedomāja, jo jau sen meklēja iespēju tikt prom no Polijas. Dodoties uz kuģi, viņa teica tēvam: „Es nebraukšu atpakaļ”, sirmais kungs atbildēja: „Es jau to zināju, bet nedomā, ka nospļausies un pacelsi dolāru”, tie bija pēdējie vārdi, ko tēvs pateica meitai, brīdinot, ka viņai neklāsies viegli.

598923_10151494917984936_225989379_n

Ceļš bija garš un drūms, bet pēc desmit dienām tvaikonis sasniedza Ņujorkas krastus. Sākotnēji mēģinājusi mācīties un strādāt Manhetenā, bet finansiāli to ilgāk par pusgadu nevarēja atļauties, tāpēc pārcēlās pie tantes uz Katskiļu kalniem, kur sāka strādāt latviešu namā „Rota”, kas rūpējās par kara invalīdiem. Viņa bija pozitīvi pārsteigta, cik daudz latviešu bija visapkārt. Kādā sarīkojumā, reiz pulcējušies ap 200 latviešu vienuviet, sajūtas esot bijušas fantastiskas. Janīna Polijā nejutās kā latviete, bet šeit visa pasaule priekšā, kas runā un saprot latviski. Viņa ar platu smaidu sejā atceras: „No tā brīža zināju, ka esmu latviete”. Neticami, cik ļoti šeit tika cienītas un godātas tautas tradīcijas un folklora. Janīna apprecējās ar latviešu vīru, un ģimenē dzima divi jauki bērni – meita Iveta un dēls Alvis. Abas atvases šobrīd ir izauguši, un vairakkārt bijuši Latvijā, kur viņiem ļoti patīk, no mātes mantojuši arī ceļotājas garu, ko pati Janīna līdz galam nerealizēja, jo vēlāk apjauta, ka nespēj lidot, tāpēc arī ne reizi nav bijusi Latvijā. Nedaudz ironiski, ka senos laikos atbraukusi ar kuģi pāri okeānam, bet mūsdienās pasažieru kuģi vairs nekursē, vai arī kruīza kuģi ir ļoti dārgi.

Lai arī viņu no mīļās zemes šķir Atlantijas okeāns, Janīna visu mūžu dzīvojusi vienīgi starp latviešiem, ne brīdi nejūtoties kā svešumā. Jau pēdējos 35 gadus viņa kopā ar brāli Janeku saimnieko Katskiļos, rūpējoties par latviešu nama uzturēšanu, telpu un apkārtnes sagatavošanu bērnu nometnēm un dažādiem pasākumiem. Janīna ir kā mazs latviskās vides gariņš, ko visi cilvēki piemin ar labu vārdu, un novērtē viņas smago, sūro darbu latviešu labā.

Share