80.stāsts. Cīnīties par brīvību – Marģers

“Es gribētu ticēt, ka ar savu darbu arī pieliku palīdzīgu roku, lai Latvija kļūtu atkal brīva”, atceras Marģers, kurš astoņdesmito gadu beigās aktīvi darbojās politiskajos gaiteņos Amerikas austrumu krastā, lai sekmētu mūsu valsts atzīšanu.

63120_500005616699377_1957013234_n

Marģera saknes meklējamas gan Latvijā, gan arī kaimiņvalstī Igaunijā. Viņa māte dzimusi Tallinā, kur apguvusi tehnisko zīmēšanu, kas tajā laikā skaitījās prestiža lieta. Sākoties karam viņas vecākus deportēja uz Sibīriju, kur tie jau pēc gada aizgāja tai saulē. Meitene bija spiesta bēgt uz Vāciju. Savukārt Marģera tēvs dzimis Skujenes pagastā, mācījies Cēsu arodvidusskolā, bet karš to liedzis pabeigt līdz galam, viņš tika iesaukts leģionāros. Cīņu laikā tika sašauts rokā, bet tajos laikos vīrieši skrambas neārstēja, kas atstāja sekas nākotnē. Māte ar tēvu iepazinās bēgļu nometnē Vācijā, kur arī vija laulības saites. Marģers atceras, ka no tiem laikiem viņš ieguvis mantojumā, vecāku kāzu dāvanu – vienreizēju šķīvi ar iegravētu Brīvības pieminekli tā centrā.

Ar kuģi nokļuvuši Ņujorkā, kur arī dzima pats Marģers. Dzīve Bronksā nebija no drošākajām, ik reizi bija jāuzmanās no laupītājiem. Viņš atminās kādu atgadījumu, kad viņa tēvs izrēķinājies ar kādu melnādaino, kurš centies viņu aplaupīt kāpņu telpā, ”Bijušajam leģionāram uzbrukt nav gudri”, Marģers lepni atceras. Kad vecāki ieguva labāku finansiālo stāvokli, ģimene pārcēlās uz labāku rajonu. Pateicoties viņa mātes talantam uz valodu apguvi, visa ģimene runāja latviešu valodā nevis igauņu, tāpēc bērnība pavadīta ļoti latviskā garā, kas vēlāk arī atainosies viņa vēlmē darboties Latvijas valsts labā.

Jau vidusskolā viņam padevās matemātika, tāpēc universitātē izvēlējās studēt datorzinības, kas tajā laikā bija pavisam jauna nozare. Marģers sāka darboties ar datoriem vēl pirms tika izgudrots internets. Viņš strādāja dažādos uzņēmumos, kas piedāvāja datoru servisu, tehniskus risinājumus. Savā laikā pat sevi varēja dēvēt par slavenās Volstrītas vīru, jo tieši tur atrādās viņa birojs. Sajūta bija kā atrasties pasaules finanšu, biržu, akciju tirgu pašā centrā. Šis laiks viņam palicis atmiņā kā ļoti interesants un pieredzi nesošs. Šajā biznesā bija jādzīvo līdzi laikam, jāzina visi jaunumi un inovatīvās tehnikas. Vēl šodien Marģers darbojās ar programmēšanu, uzturot sevis izveidotu interneta vietni latviešiem Ņujorkā.

P1670051

Latvieši atrod latviešus, tā arī Marģers satika Baibu. Viņas vectēvs bijis Latvijas valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, kurš gājis bojā pirms kara laika. Ironiski, bet varbūt tāpēc deportācijas laikā lika mierā viņa ģimeni, kas aizbēga uz Vāciju, netiekot izsūtīti uz Krieviju. Ar sieviņu viņš dzīvo kopā jau neskaitāmus, laimīgus gadus.

Paralēli savam darbam Volstrītā Marģers ļoti aktīvi iesaistījās arī latviešu dzīvē, viņš bijis ari apvienības BATUN priekšsēdētājs, piedalījies vairākās protesta akcijās pret Padomju varu, vēršot uzmanību uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Mūža laikā ticies ar vairākiem valsts vīriem, veicinot latviešu tautas patstāvību politiskajā telpā. Sākotnēji bija grūti redzēt darba augļus, un bijuši brīži, kad cita persona visam atmestu ar roku, bet viņš turpināja ticēt, ka tas ko viņš dara, nesīs augļus nākotnē. Pārstāvim no mazas valsts nav viegli sevi pierādīt lielajā politikā, bet ar dzelžainu pārliecību par sevi un saviem mērķiem var sasniegt neiedomājami daudz, tas izdevās Marģeram. 1983. gadā viņš pirmo reizi bija Latvijā, tā laika vara liedza izbraukt no Rīgas un tās tuvākās apkārtnes, bet viņš riskēja, jo vēlējās redzēt savu senču dzimtās mājas Cēsu rajonā, tas viņam izdevās, un uz mūžiem viņš iemīlēja latvju zemi, tāpēc arī tik nesavtīgi par to cīnījās.

Share